Logs uz bezgalību

Aleksandrs Šaļimovs ir docents Ļeņingradas Kalnu institūtā. Divdesmit triju gadu vecumā viņi beidza šo mācību iestādi, kas ir viena no pirmajām augstskolām Krievijā, un nu jau sen pats māca ģeoloģiju. Ziemā — auditorijās, bet vasarā brīvā dabā — pēc savām mācību grāmatām un jau studenta gados paša izstrādātiem maršrutiem.

Zinātnes par Zemi acīmredzot uz kaut kāda neredzama horizonta saskaras ar rakstnieka daiļradi. Vairāk nekā divi simti gadu ilgajā Kalnu institūta vēsturē var saskaitīt ne vienu vien talantigu literātu paaudzi. Puškina laikā tās audzēkņi bija Aleksandrs Bestuževs-Marlin- skis un Nikolajs Jazikovs. Institūtā izveidojās modernu dzejnieku grupa: Ļevs Kiklins, Oļegs Tarutins, Vladimirs Britanišskis, Leonīds Agejevs un citi. Šeit savas gaitas uzsāka izcilais padomju paleontologs un rakstnieks fantasts Ivans Jefremovs un akadēmiķis Vladimirs Obručevs.

Vladimira Obručeva romāni «Plutonija» un «Saņņikova zeme», tāpat kā Žila Verna un Artura Konana Doila fantastiskā literatūra, jau kopš skolas gadiem noteica Aleksandra Šaļimova aicinājumu. Pēdējā kursā, īsi pirms Lielā Tēvijas kara, viņš izdarīja savu pirmo at-

klājumu — atrada Dienvidkazahijā dzelzsrūdu. Publicēja ari pirmo zinātnisko rakstu.

«lajos interesantajos un grūtajos gados,» atceras Aleksandrs Saļi- movs,» «jaunatne agri nobrieda. Manas paaudzes ģeologi jau mācību prakses laikā uzsāka lielu darbu. Mēs labi apzinājāmies, kādas aizsardzības potences ii mūsu atradumiem. Rietumeiropā jau karoja. Drīz vien ari mums bija jāvelk mugurā šineļi. Iesākto disertāciju atliku lidz labākiem laikiem …»

Dienēdams armijā, Aleksandrs Saļimovs, tiesa gan, nebūt nešķīrās no zinātnes par kalniem. Rakstnieka arhīvā tika atrasts nodzeltējis žurnāls, kurā bija ģeologa — vecākā leitnanta Saļimova — raksts «Zemes magnētisms un magnētadata.»

Bet rakstu «Ģeoloģija un tās uzdevumi Otrā pasaules kara pieredzes gaismā» solīdā militārā mēnešrakstā publicēja jau inženieris apakšpulkvedis Saļimovs. Tāpat kā šie neaizmirstamie izgriezumi, lūpigi tiek glabāti ari militārie apbalvojumi.

Aleksandrs Saļimovs dienēja Polijā. Viņš iemācījās runāt poliski tikpat labi kā savā dzimtajā valodā. Sava prieka pēc tulkoja Juliānā Tuvima dzejoļus. Bija viens no galvenajiem kara ģeodēzijas un topo- giāfijas mācību grāmatas autoriem. Kad tika nodibināta nacionālā zinātņu akadēmija, piedalījās pirmajā poļu zinātnieku kongresā. Jau bija sācis aprast ar domu, ka viņa liktenis ir izlemts, tomēr pēkšņi kādā jaukā dienā iesniedza raportu par demobiiizēšanos …

Tas bija 1954. gadā. Valsts dziedēja brūces. Ja ir jau gandrīz četrdesmit gadu, nav tik viegli otru reizi mainīt dzīves ritumu. Viss bija jāsāk no jauna — ar vairāk nekā pieticīgo asistenta algu, ai lekcijām, kuras apmeklēja kopā ar saviem studentiem, cenzdamies nelikties redzam pazīstamo profesoru neizpratni. Ne mazums ūdeņu bija aiztecējis pa šiem divpadsmit dienesta gadiem. Grūtā brīdi neviļus nāca prātā saniknotā ģenerāļa pēdējās ardievas: «Apakšpulkvedi, tu vēl to nožēlosi!»

Par laimi, nožēlot nebija laika. Pedagoga profesija paņem viņu visu. Turklāt viņš vēl ir ari ģeologs pētnieks. Vasaru — laukā, ziemu — laboratorijā. Un visos gadalaikos uz rakstāmgalda pa rokai kārtējais literārais manuskripts. Pie šī galda mazajā kabinetā (pavisam nesen ši istabiņa bija viss Saļimovu dzīvoklis), kurā līdz pašiem griestiem rūpīgi sakārtotas grāmatas, mazliet vairāk nekā divdesmit gados uzrakstītas vairāk nekā divdesmit paša grāmatas. Par neparastiem piedzīvojumiem uz zemes, zem ūdens, vulkānu dzīlēs, kosmosā. Par cilvēku komunisma pasaulē un par cilvēku «pilnveidota» kapitālisma pasaulē. Par ģeologu, polārpētnieku, dinozauru mednieku, kosmonautu dzīvi. Bez tam vairāk nekā simt zinātnisku darbu: par zemes garozas uzbūvi, par kalnu iežiem, par zemes dziļu noslēpumaino pasauli…

Aleksandrs Saļimovs ir viens no «Vispārīgā ģeoloģijas kursa» autoriem. Viņš sarakstījis strukturālās ģeoloģijas mācību grāmatu, kas tika izdota Kubā (ari tur Aleksandrs Saļimovs strādājis par pasniedzēju). Viņa spalvai pieder pirmā monogrāfija Padomju Savienībā par An- tarktīdas ģeoloģiskās izpētes vēsturi. Rakstnieks kapitāli gatavojās ekspedīcijai un vēl līdz šim brīdim nožēlo, ka tā neizdevās. «Aiz bēdām» uzrakstīja zinātniski fantastisku stāstu «Baltā kontinenta rēgi».

«Elektriskie» pērtiķi! Zinātnisks pieņēmums vai poētisks simbols?

«Gan viens, gan otrs Gorkijs ļoti pareizi nosaucis tautas pasakas brīnumu par hipotēzes prototipu. Pamira man iznāca tuvu saskarties ar leģendu par sniega sātanu. Stāsta, ka noslēpumainā būtne atgādi

not cilvēku. Mītot augstu kalnos sniega joslā nepieejamās alās. No tām iznākot tikai naktīs, un neviens nezina, kā viņi dzīvo. Laika-a tāpēc viņus tik ārkārtīgi reti gadās redzēt. Bet varbūt arī tāpēc, ka viņiem ir zināms mums nepazīstams maskēšanās veids. Dabai bija jā- apvelta savs pabērns ar kādu cilvēkam nepiemītošu pielāgošanās pa- zimi. Lai spētu izdzīvot neiespējamos apstākļos.