Logs uz bezgalību

Tieši par to stāsta šī grāmata, kuru jūs izlasījāt. Tajā ievietotos stāstus izgaismo zinātnes un tehnikas iespējamo panākumu morālās vērtības. Rakstnieks brīdina no visai cilvēcei draudošajām kapitālisma briesmām. v

Fantastiskā brīdinājuma žanram lielu nozīmi piešķīra Vladimirs Iļjičs Ļeņins. Viņš ieteica kādam literātam uzrakstīt strādniekiem romānu par to, kā kapitālisma plēsoņas aplaupījuši zemi, izmantodami visu naftu, visu dzelzi, kokus, visas ogles, un atzina, ka tā būtu ļoti vērtīga grāmata.

Aleksandra Šaļimova stāsti ir par gluži reālām briesmām aplaupīt cilvēka smadzenes un dvēseli. Jau šodien ir iespējamas elektronu iekārtas, kas varētu ierakstīt un atveidot mūsu atmiņas tēlus. Māksliniekam, ārstam un zinātniekam tās kalpotu par logu uz garīgās pasaules bezgalīgo noslēpumu. Bet pa tādu logu kaut kādas Centrālās izlūkošanas pārvaldes «speciālisti» izdarītu garīgu «kratīšanu», manipulētu ar cilvēka apziņu. To viņi jau ir gribējuši panākt savos noziedzīgajos eksperimentos ar cilvēkiem, izmantojot ķīmiskus preparātus. Šķiet, ka sabiedrība, kas dižojas ar cilvēka tiesībām, labprāt atzītu par likumīgu visrafinētāko vardarbību pret domas un jūtu neaizskaramību, pret gribas brīvību.

Stāstā «Mantinieki» autors attēlojis, kā ar elektronu mašīnu uz «likumīga» pamata grib iegūt ļoti veca zinātnieka spēcīgo intelektu, lai sadalītu to starp privileģētās šķiras infantilajiem. Tomēr akadēmi-

ķirn ftumoro izdevies nobloķēt savas smadzenč-s un nodot savas spējas un zināšanas sev cienīgiem skolniekiem.

Rakstnieks tic «domājošas» tehnikas iespējām. Bet viņš ir pārliecināts, ka cilvēks uz visiem laikiem būs par to augstāka instance. Cilvēki, neradiet sev elkusl Pat nemanīsiet, kā savu dzīvo saprātu būsiet nomainījuši pret elektronisku maldīšanos. Stāsts «Neveiksmīgais eksperiments» ir sarkastisks. Mašīna kļūst par neapstrīdamu orākulu, bet ne jau tāpēc, ka tajā izdevies pārnest talantīga zinātnieka personību, Elku pielūdz arī pēc tam, kad mašīnā slepus «iemitinājies» godkārīgs intrigants. Neviens nevēlas pamanīt šo maiņu, jo eksperiments izmaksājis milzum daudz naudas …

Aleksandra Saļimova kibernētiskie stāsti no jauna Izvirza problēmu par mākslīgo intelektu. Saprāts — tā nav tikai caurmēra vispārējā loģika. Paši to nemanot, mēs domājam gan kopā ar visiem, gan katrs par sevi — katrs īpaši. Domāt — tas nozīmē sakausēt miljoniem paaudžu izstrādāto tipveida spriedumu par lietām un parādībām ar savu subjektīvo pieredzi un spriedumu, savu individuālo pasauli. Acīmredzot nav nejauša tāda dzīvā saprāta divdabība: tā atbilst pašas pasaules divējādībai — dabas likumu vispārīgumam un katras to atsevišķas izpausmes konkrētībai. Vai mašīna var atkārtot visu to, ko mēs paši tikai sākam izprast un kas ir tik neiedomājami komplicēts?

Domu par katra cilvēka «es» vērtību Aleksandrs Šaļimovs pavisam citādi attīsta stāstā «Pievienošana vairākumam». Tajā tiek parādīta kapitālistiskās sistēmas iespējamā netālā nākotne. Slepenā mafijas impērija iekļuvusi visās sabiedrības un valsts porās. Neredzams un loti varens spēks piespriež «labprātīgu» nāvessodu katram, kurš uzdrošinājies pacelties pāri vidējam līmenim. Organizēta noziedzība Rietumos jau šodien liecina par to, ka tur valda nevis likums, bet patvaļa.

Ne jau tas vien stāstā atbilst patiesībai. Ne velti fašisms plānveidīgi «pievienoja vairākumam» visprogresīvāko inteliģenci, it īpaši komunistus. Noziedzīga sistēma taču tikai tad jūtas droša, ja redz apkārt bezveida pūli, nevis tautu, kas lepna ar saviem vadoņiem, domātājiem, dzejniekiem. Arī pati sistēma nebūt neizbīda priekšgalā spēcīgāko vai viltīgāko, bet gan tādu (to konstatējuši socioloģiskie pētījumi), kas pēc saviem «vidējiem rādītājiem» vislabāk atbilst šādas sistēmas pamatiem, tās spēles noteikumiem. Izcila viduvējība ir labi ierīkotas apspiešanas mašīnas zīmīgs simbols.

Manuprāt, Aleksandra Saļimova fantastisko brīdinājuma stāstu prognoze ir pareiza ne tikai attiecībā uz mūsdienu Rietumu kapitālismu. Prognoze ir patiesa arī tāpēc, ka apliecina pretošanās neizbēga- mību un nepakļauto apvienošanos, ko autors uzsvēris stāsta noslēguma epizodē.

Nākotni neizšķir fatāla notikumu gaita. Katrā tagadnes mirklī savijas dažādas, brīžiem cita citu, noliedzošas nākotnes iespējamības. Mūsu dienās, XX gadsimta otrajā pusē, tāpēc ir ārkārtīgi liela katra personiskā atbildība par vēlamās iespējamības pastāvīgu apzinātu izvēli, atbildība par labākas nākotnes apliecinājumu. Sai atbildībai varbūt ir pati svarīgākā nozīme, audzinot sevī visiem kopējo ideālu un mērķu skaidru individuālu apzināšanos.

Atbildība par savu tuvāko taču veido personību un mūžu mūžos būs Cilvēka visaugstākā mēraukla. Stāstā «Es, Ksanta, Buks un Foma» grūtā brīdī Filips atceras aizgājušo dienu izcilā cilvēka teicienu: «Mēs būsim laimīgi vienīgi tad, kad apzināsimies savu kaut vai vispieticīgāko nozīmi.» Pie tādas patiesības nav viegli nonākt Albīnam stāstā