Logs uz bezgalību

Sākumā Rutu apdullināja drūzma aerodromā. Ļaužu straumes plūda visos virzienos, nolaizdamās un paceldamās kopā ar klusu slīdošajām uzbrauktuvēm, nobrauktuvēm un eskalatoriem. Milzīgās zāles bija cilvēku pārpilnas, tie drūzmējās pie ārdurvīm un bāros, kas mirdzēja no metāla un kristāla. Tūkstošifem soļu duna un apslāpēto balsu čala, skaļie paziņojumi par kārtējo avionu un starpkontinentālo raķešu laineru aizlidošanu un atli- došanu, vareno motoru rūkoņa, kas dārdēja no pacelšanās laukumiem, daudzkrāsaino neona reklāmu zibšņi un vizuļošana, no videoekrāniem plūstošā mūzika — tas viss sakausējās grandiozā gaismas un skaņas simfonijā, kuras apslēptajā ritmā Ruts pēkšņi skaidri nojauta draudus. Jā, briesmas bija kaut kur ļoti tuvu, tagad viņš to zināja pavisam droši. Lauzdamies drūzmā caur pārejām un hallēm pakaļ Io, Ruts, līdz pēdējai iespējai saspringts, meta uz visām pusēm ātrus skatienus. Taču cilvēki, kuriem viņš gāja garām, bija aizņemti katrs ar savām darīšanām un savām domām. Neviens nepievērsa viņam uzmanību…

Drīz vien Io bija sameklējis Parīzes reisa reģistrācijas pulti. Visas formalitātes prasīja dažas sekundes, un pēc mirkļa Ruts un Io jau atradās nelielā salonā ar stikla, sienām. Vidū stāvēja lielas vāzes ar skaistiem, košiem ziediem, bet gar sienām — zemi, ar tumšsarkanu ķirš- krāsas ādu apvilkti atzveltņi. Atzveltņos sēdēja un zvilnēja pasažieri, kas gaidīja avionu uz Parīzi. Dažiem līdz! bija tādas pašas sistēmas roboti kā Io.

— Apsēdieties, kapteini, — Io uzaicināja.

Ruts tomēr atteicās un, nostājies salona stūrī, sāka pētīt savus nākamos ceļabiedrus, ar kuriem kopā viņam būs jāšķērso okeāns. Lielākā daļa šķita biznesmeņi un ierēdņi. Viens, jaunāks, ar trulu seju un pašpārliecinātu skatienu, bija ģērbies kosmosa pilota formā, Ruta sejā pazibēja ironisks smīns. Neviens no tiem, kas atradās salonā, bez šaubām, nenojauta, kādām briesmām tiek pakļauts, lidojot kopā ar viņu, Rutu. Lai gan lidot raķešu laineri vienmēr ii zināms risks… Bet šoreiz risks bija nesalīdzināmi lielāks. Viņa aizbraukšana taču bija bēgšana, un Vienlīdzīgo Virspadome, protams, visu jau zināja…

Salona tālākajā stūrī sēdēja dažas sievietes elegantos ceļojuma kostīmos. Ruta vērtējošais skatiens aizkavējās pie viņām. Visas, bez šaubām, piederēja pie mantīgo aprindām, taču neviena nebija, pievilcīga. Salonā pamazām arvien vairāk saradās ļaužu. Tagad visi krēsli jau bija aizņemti, un klātpienākušie stāvēja starp vāzēm un atzveltņiem. Iedegās uzraksts, kas atļāva doties uz lidmašīnām, un tajā pašā mirklī atbīdījās durvis uz spilgti apgaismotu gaiteni, kas veda kaut kur lejup. Durvīs parādījās melnmataina meitene lidostas darbinieku zilajā formas tērpā. Ruts sakoda zobus… Meitene pie izejas kaut kādā ziņā viņam atgādināja Kariju.

Pūlis sakustējās un lēnām sāka plūst uz gaiteni garām meitenei zilajā tērpā. Sēdošie piecēlās no savām vietām, Salons ātri kļuva tukšs.

Un tad parādījās viņa… Ruts vienā mirklī pazina, tiklīdz viņa ienāca. Ruts it kā sastinga — pārsteigts, apjucis, pēkšņi pilnīgi zaudējis spēkus. Sirds vispirms salēcās, bet tad gandrīz vai apstājās …

Ar augsti paceltu galvu viņa pagāja Rutām pavisam tuvu garām. Kuplos, zeltainos matus pakausī saturēja, šaura, melna lentīte — tāpat kā toreiz viņu pēdējā tikšanās reizē. Līdz sāpēm pazīstams profils ar augstu, brī- num daiļu pieri. Mazas, sārtas lūpas, garo. skropstu ēnas. Savā rudenīgajā skaistumā viņa vēl aizvien bija burvīga. Atturīgs ceļojuma kostīms izcēla slaidā auguma līnijas, tā ka viņa izskatījās pēc jaunas meitenes. Virs

tumšās zamšādas jakas platās apkakles atloka iemirdzējās smalka, smalka zelta ķēdīte — tā pati ķēdīte …

Viegli un ātri viņa izgāja cauri salonam, sīki klaudzinādama pa marmora grīdu melnos papēdīšus. Viņai sekoja divi slaidi vīrieši. Vienam no tiem rokā bija liel3 ādas portfelis.

Jau pie pašām salona durvīm, uz mirkli aizkavējusies pie meitenes zilajā formas tērpā, viņa mazliet pagriezās pret vienu no saviem ceļabiedriem un kaut ko sacīja. Tas ātri atbildēja, un viņa pasmaidīja.

Ja Ruta sirdī vēl bija palikušas kādas šaubas, šis smaids — neatkārtojamais, pasaulē vienīgais smaids — tās pilnīgi izdzēsa… Tā smaidīja tikai viņa — Ruta Regija…

Viņi nozuda gaiteņa dziļumā, jau sen bija apklusuši viņas papēdīšu klaudzieni, bet Ruts vēl aizvien nekustīgi stāvēja. Tagad salonā bija palicis tikai viņš viens pats. Lai gan — nē, blakus nesatricināmā mierā stāvēja Io… Meitene pie izejas jautājoši skatījās uz viņiem.

Bija jāizšķiras. Ruts dziļi ievilka elpu, it kā pamozdamies pēc ilgas gulēšanas. Tagad taču viss ir skaidrs … Viņam vairs nav tiesību lidot. Kaut arī Regija lidotu tikai līdz Džonstaunai, viņš nedrīkst riskēt ar viņas drošību. Bet, ja Regija visu šo laiku te dzīvojusi, viņa nevarēja nezināt, ka Ruts atgriezies, tātad… Kaut gan — kāda tam nozīme? Viņa ir dzīva un, kā liekas, arī laimīga. Tas ir galvenais… «Galvenais!» Ruts domās atkārtoja, un tajā brīdī viņam šķita, ka viņš grib pats sevi par kaut ko pārliecināt…

Io nemierīgi sakustējās.