Logs uz bezgalību

— Koksa kungs, es to neteicu tādēļ, lai jūs baidītu, — Ruts turpināja, — taču man šķita, ka tieši ar personas neaizskaramību šeit viss nav gluži kārtībā… Tāpēc — labāk bez demagoģijas … Par bēdīgo pārpratumu lūdzu mani atvainot. Es jūs šodien negaidīju. Turklāt biju paredzējis atgriezties daudz ātrāk.

— Tik un tā es kategoriski atsakos kārtot jūsu darīšanas.

— Viņš to pateica, tiklīdz bija šeit ienācis, — pēkšņi atskanēja Io svepstīgā balss.

Ruts pagriezās. Robota iesarkanās ačeles bija pievērstas advokātam. To izteiksme neizraisīja šaubas. Io acīs bija lasāms naids.

— Par ko tu runā, Io? — Ruts jautāja, atbīdīdams robotu tālāk no advokāta.

— Viņš atnāca, tiklīdz jūs bijāt aizgājis, kapteini Do- rington. Viņš teica, ka vairs nekārtošot jūsu darījumus. Lūdza jums to paziņot. Pēc tam iedeva vēstuli un gribēja aiziet. Es lūdzu pagaidīt. Viņš negribēja. Tad es lūdzu vēlreiz. Viņš negribēja, kliedza visādus vārdus; dažus es zinu — tie ir slikti vārdi, citus nebiju dzirdējis, taču es tos iegaumēju …

— Kur ir vēstule? — Ruts jautāja, vērsdamies pie advokāta.

— Jūsu robotam kaut kas nav kārtībā ar programmu, — labu brīdi klusējis, advokāts nomurmināja, — iesaku jums to nomainīt.

— Kur ir tā* vēstule?

— Vēstule, kuru es šeit uzrakstīju? Tā ir uz jūsu galda …

— Io, vai šī ir tā vēstule? — Ruts jautaja, norādīdams uz aploksni, kas atradās uz galda.

— Nē, — robots atcirta. — To vēstuli viņš paķēra, kad es negribēju, lai viņš aiziet…

— Koksa kungs, kur ir pirmā vēstule? — Ruts atkārtoja tādā tonī, kas nevēstīja neko labu.

— Kapteini, es jums apgalvoju, ka jūsu robotam šeit viss nav kartībā, — advokāts pagrozīja pirkstu sev pie deniņiem, — vai arī citā vietā. Nododiet viņu pārkausēt. Citādi viņš nodarīs daudz posta. Zvēru jums, ka nekādas citas vēstules nav bijis …

Io nemierīgi sakustējās.

— Runā, Io! — Ruts pamāja.

— Viņš saplēsa vēstuli un ielika tur. — Io norādīja ar pirkstu uz advokāta jakas kabatu labajā pusē.

— Koksa kungs, dodiet šurp to, kas atlicis. — Ruts pastiepa roku. — Nu, veikli! Neieteicu turpināt šo teātra spēlēšanu.

Advokāts klusēdams nometa uz galda pušu pārplēsto aploksni.

— Interesanti — vai jūs pats to izdomājāt vai arī jūs kāds ir samācījis? — Ruts domīgi ieminējās, salikdams kopā konverta abas puses. — Nē, nē, jūs varat neatbildēt, — viņš turpināja, pamanījis, ka advokāts izbijies spēji atkāpjas. — Divas vēstules par vienu un to pašu.. Atteikums kvadrātā. . Šajā jūs atsakāties kārtot manus darījumus, atsaukdamies uz apstākļiem; otrajā, kuru es vēl neesmu lasījis, protams, motivējat šo atteikšanos ar uzbrukumu jūsu neaizskaramībai.. Apsveicu, Koksa kungs, jūs esat laikus atkāpies… Ne vēlāk kā rīt no rīta kapteinis Doringtons ierastos jūsu kantorī ar veselu blāķi jautājumu: par personas neaizskaramību šajā brī- num jaukajā valstī, par Vienlīdzīgo Virspadomi, par ostrakismu, kam tiek pakļauts cilvēks, kurš tikko atgriezies uz Zemes pēc ceturtdaļgadsimta prombūtnes, un vēl šo to. . Jums nāktos klientam atbildēt. Iespējams pat, ka minētais kapteinis Doringtons palūgtu jūs noformēt viņam izbraukšanas vīzu kaut kur uz Austrāliju vai… uz Kanāriju salām. Turpretī tagad viss ir vienkārši: tā nav jūsu daļa. Bīstamais klients vairs nav klients. Lai pats tiek galā, kā prot…

— Nesaprotu, par ko jūs… — advokāts murmināja, slaucīdams ar piedurkni sviedrus no pieres.

— Bez šaubām, bez šaubām! — Ruts pamāja. — To ir grūti saprast… Es arī jūs varētu saprast tikai ar vienu vienīgu nosacījumu, ka jūs kāds piespiedis tā rīkoties. Tādā gadījumā, kaut arī man sakarā ar jūsu atteikšanos rodas visādi sarežģījumi, es jūs tomēr uzskatītu par vairāk vai mazāk godīgu cilvēku un pat neatgādinātu, ka esmu jums visus šos gadus.maksājis… Bet ja tā, Koksa kungs, ir jūsu paša iniciatīva… — Ruts pagrozīja galvu.

— Es jums zvēru …

— Nezvēriet… Sen jau vairs neticu zvērestiem. Kam jūs nodosiet manas lietas?

— Kuru jūs … izvēlēsieties … kapteini.

— Acīmredzot būtu velti lūgt, lai jūsu kantoris man iesaka uzticamu advokātu?

— Jā, patlaban tas ir … diezgan grūti… Ārkārtīgi daudz darba … Varbūt vēlāk …

— Tā jau es domāju.

— Vai es varu.. iet?

— Lūdzu! Io, pavadi Koksa kungu.

— Nevajag! Es pats, es pats, es pats… — Pusakli miegdamies, advokāts kā lode izlidoja salonā. Steigšus aizcirsto durvju blīkšķis lika Rutām drūmi iesmieties.

Tagad viņš bija palicis pavisam viens, protams, vēl gan bija Io …

* * *