Logs uz bezgalību

—    Bez šaubām, — Satajana sāka māt ar galvu. — Tas ļoti interesē zinātni un visas tās nozares, kuras velta nopietnu uzmanību cilvēkam pašam par sevi, piemēram, policiju, baznīcu, izlūkošanas dienestu, armiju. .. Iedomājieties, cik vienkārši būtu nopratināt noziedzniekus, spiegus, karagūstekņus. Nemaz nerunāšu par pilsoņu lojalitātes kontroli. Smadzeņu videosignāli taču ir pilnīgi «objektīvi», ja varētu izmantot šo terminu.

—    Vai tad cilvēks nespēj tos kaut kādā veidā pārvaldīt?

—    Nē, jo tie galvenokārt ir saistīti ar zemapziņu. Lai ierakstītu videosignālus, cilvēks tikai jāiemidzina. Mēģināju ierakstīt videosignālus arī nomodā esošam pacientam, taču iznāk dubults ieraksts, un nervu šūnu dziļumā kodēto informāciju noslāpē informācija, kuras atdevi cilvēks spēj apzināti pārvaldīt. No stipras gribas cilvēkiem vispār neizdodas iegūt zemapziņā kodēto informāciju, ja vien nelieto speciālus līdzekļus.

—    Sakiet, profesor, — vai jūs neesat mēģinājis griezties kara resorā?

Pirmo reizi visas sarunas laikā Satajana novērsa skatienu.

—    Redzat, Valona kungs, es savu mūžu neesmu vēlējies ielaisties darīšanās ar militārām personām. Negribu, ka mans atklājums, ja to, protams, var saukt par atklājumu, pārāk ātri tiktu izmantots tiem mērķiem, kādiem to vēlēsies darīt militārie. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ esmu spiests pieprasīt, lai viss būtu ārkārtīgi slepeni. Turklāt… cik es zinu, kara resorā patlaban nav tāda inženiera kā jūsu Zaks Estergoms.

—    Iespējams, ka jums taisnība. — Pār Fransuā Valona seju pārslīdēja kaut kas smaidam līdzīgs. — Zaks Estergoms patiešām ir ļoti talantīgs. Zelta galva … Viņš droši

vien spētu šo to izdarīt jūsu labā… Tomēr, Satajanas kungs, galīgo atbildi es jums pašreiz nedošu… Nē… Jūsu priekšlikums ir interesants, tas laikam ir pat vilinošs, tomēr man jāpadomā, jāapsver. Apspriedīšos ar ekspertiem …

—    Valona kungs, bet… — Satajana viņu steidzīgi pārtrauca.

—    Jā, jā, es saprotu. Mūsu saruna nevienam netiks izpausta. Es jums atbildēšu… pēc nedēļas. Kaut arī lēmums būtu pozitīvs, tomēr lūdzu ņemt vērā, ka inženieris Zaks Estergoms varēs nodarboties ar jūsu aparatūru tikai pēc pusotra, diviem mēnešiem. Patlaban viņam ir kāds svarīgs, steidzošs darbs.

—    Ļoti žēl, bet man nav citas izejas.

—    Tātad — pēc nedēļas. Vēl kaut kas: man ir nepieciešama jūsu filma — tā, kuru rādījāt šodien, vai cita tāda pati. Protams, bez tiesībām izgatavot kopiju. Nosauciet jebkuru drošības naudas summu.

Satajana nevērīgi atmeta ar roku.

—    Nevajag! Ticu uz vārda. Varat filmu sev paturēt.

Valons piecēlās no galda. Stalts, platiem pleciem, viņš

bija divu galvas tiesu garāks par Satajanu. Pavadīdams profesoru līdz kabineta durvīm, viņš nolieca lielo, sirmo galvu Satajanam pie pašas auss un klusu sacīja:

—    Piedodiet, bet es pirmām kārtām esmu komersants. Neslēpšu, ka man būtu vieglāk izlemt, ja es skaidri zinātu . .. kāds šajā pasākumā ir, tā teikt, jūsu interešu loks, ja neminam aparatūras pilnveidošanu, ko varbūt izdarīs Estergoms.

Satajana, lūkodamies kinomagnātam tieši acīs, bez smaida atbildēja:

—    Cienījamais Valona kungs, pat riskējot jūs apvainot, es nevarēšu jums pateikt neko citu kā vien to, ko jau sacīju. Mani interesē daļa informācijas, kas noglabāta visdziļākajās zemapziņas slēptuvēs. Pagaidām šo informāciju vēl nevienam nav izdevies iegūt, bet, pēc visām pazīmēm spriežot, tā tur ir, tai tur jābūt… Palieciet sveiks!

* * *

Fransuā Valonam par lielu pārsteigumu, Estergoms sākumā kategoriski atteicās no priekšlikuma sadarboties ar profesoru Satajanu.

—    Vai tevi neinteresē problēma, — Valons sarauca sirmās uzacis, — vai ari tu baidies, ka netiksi galā?

Zaķa Estergoma kalsnā, melnīgsnējā seja noraustījās.

—    Man nepatīk Satajana, — viņš atcirta un novērsās.

—    Esmu painteresējies, — Fransuā Valons cik iespējams mierīgi turpināja, — viņu uzskata par izcilu zinātnieku, lai gan viņa interešu loks dažiem šķiet dīvains.

—   Man nepatīk tas, ar ko viņš nodarbojas, — Estergoms piebilda, neskatīdamies uz šefu.

—    Vai tu domā filmu?

—    Filma ir sīkums! — Estergoms strauji norāva masī- vās raga brilles un, tuvredzīgi miegdams acis, sāka tīrīt stiklus. Viņa tievie, nervozie pirksti tikko manāmi drebēja. — Ne jau filma svarīga, — viņš klusu piebilda, brilles atkal uzlikdams.

—    Bet kas tad?

Estergoms neatbildējis paraustīja plecus.

Fransuā Valons juta, ka viņš tūlīt zaudēs savaldīšanos.

—    Firma interesējas tikai par filmām, — viņš teica, vārdus kā skaldīt noskaldīdams. — Viss pārējais uz jums, Zak, neattiecas.

Pēkšņi Estergoms aprauti iesmējās. Viņam bija ļoti nepatīkami, skarbi, tādi kā krakšķoši smiekli, un Fransuā Valons atkal nodomāja, cik bezgala nesimpātisks viņam ir šis izkaltušais, dusmu un rūgtuma pilnais cilvēks ar garajām rokām un plāno askēta seju šaurā melnas bārdiņas ielokā. «Ja viņš nebūtu tik apbrīnojami talantīgs …» Valons sarūgtināts nodomāja.