Logs uz bezgalību

Satajana vērīgi palūkojās uz inženieri.

—           Labs ir, — pēkšņi viņš pavisam vienkārši sacīja. — Lai notiek pēc jūsu prāta. Centīšos jums visu paskaidrot, izmantojot… dzīvu materiālu. Tas, protams, būs viens no … manas klīnikas pacientiem. Kas attiecas uz eksperimentiem ar vairāk vai mazāk normāliem cilvēkiem .. . Ceru, ka jūs, mīļais Estergoma kungs, sapratīsiet, kādēļ es negribētu palielināt to personu skaitu, kuriem būtu sakars ar tāda veida pētījumiem.

—    Nav nekā vienkāršāka, jāizdzēš tikai ieraksts.

—           Protams, protams… Tātad — ja jūs rītvakar būtu brīvs . .. varbūt desmitos?

—    Esmu brīvs.

—    Lieliski! Gaidīšu jūs klīnikā.

* * *

Kad Estergoms ieradās profesora Satajanas psihiatriskajā klīnikā, patoloģiskās neiroloģijas laboratorijā viss bija eksperimentam sagatavots . ..

Tukšā, spilgti apgaismotā hallē Estergomu sagaidīja nerunīgs asistents baltā virsvalkā ar baltu cepurīti galvā un baltās kurpēs ar mīkstu pazoli. Palūdzis inženieri nelielā kabīnē pārģērbties, asistents ar žestu aicināja viņam sekot. Viņi ilgi gāja pa tukšiem, klusiem gaiteņiem. Pa labi un pa kreisi virknējās vienādu baltu durvju rindas. Visds durvis bija aizvērtas. Kāda gaiteņa galā atradās platas kāpnes. Pa tām viņi nogāja dažus stāvus zemāk un nokļuva vēl garākā gaitenī. Un atkal — aizvērtu durvju virkne un absolūts klusums. Asistents nerunāja ne vārda. Uz baltās, nedaudz atsperīgās plastmasas nebija dzirdami pat soļu švīksti. Gaiteņa galā — atkal kāpnes un alkal gaitenis, līdzīgs iepriekšējam, un pēc tam vēl viens un vēl…

«Šķiet, ka lielākā daļa klīnikas pabūvēta zem zemes,» Estergoms nodomāja. «Halle bija pirmā stāva līmenī, bet mēs esam nokāpuši vismaz desmit stāvus zemāk. Te nu gan derētu lifts …»

—    Mums diemžēl nav iespējams izmantot liftus, — pavadonis pēkšņi sacīja, it kā uzminēdams Estergoma domas. — Motori rada traucējumus …

—   Tos var novietot ārpus ēkas, — inženieris iebilda.

—   Tā jau ir izdarīts. Taču pašreiz tie ir izslēgti.

—    Tātad tur — aiz šīm durvīm? … — Estergoms jautājoši uzlūkoja pavadoni.

—    Tur ir … laboratorijas un … viņi…

—    Profesora pacienti?

—   Jā …

—    Izskatās pēc … cietuma . . .

—    Zināmā mērā — laikam gan . . . Daudzi no viņiem ir bīstami.

—    Bet kāpēc tāds klusums?

—     Klusums? — asistents tikko manāmi pavīpsnāja. — Ja jūs zinātu, kas notiek aiz daudzām šīm durvīm… Te ir ļoti laba skaņu izolācija.

—    Vai gadās, ka no šejienes kāds . .. iziet? — Estergoms juta, ka balss ir nepatīkami aizsmakusi, un bija spiests noklepoties.

—     Protams, — pavadonis dzedri atbildēja. — Viņi visi noteiksi izies no šejienes . . . Nu mēs esam klāt. ..

Viņš norādīja uz kādām durvīm, kuras tajā pašā mirklī bez trokšņa atvērās. Estergoms ieraudzīja apaļu, spilgti apgaismotu zāli. Vidū uz augsta, gluži tāda kā operāciju galda nekustīgi gulēja cilvēks, līdz pazodei apsegts ar baltu palagu. Noskūta galva. Ļoti bāla, nomocīta seja. Acis aizvērtas. Iezilganās lūpas cieši sakniebtas. Gar zāles sienām visapkārt stiepās pultis ar kontrolaparātiem, slēdžu rindām, ekrānu skalām, gaismas signālu tablo. Cilvēkam, kurš gulēja uz galda, virs galvas no griestiem nokarājās liela mirdzoša puslode. Tā atgādināja milzīga kukaiņa fasetaci. Sāņus uz mīksta šarnīru postamenta stāvēja balta kaste, līdzīga televīzijas filmēšanas kamerai bez objektīva. Blakus atradās liels ekrāns. No spīdīgās puslodes uz kasti stiepās tievi vadu pavedieni. Tā bija videomagnētisko ierakstu paātrināšanas aparatūra: pēdējais modelis, kuru Estergoms pavisam nesen bija pabeidzis un profesors Satajana vakar izbrāķējis. Pats profesors ar baltu cepurīti galvā, baltā virsvalkā sēdēja iepretim

ekrānam un laipni uzsmaidīja Estergomam. Laboratorijā atradās vēl divi asistenti, ģērbušies, tāpat kā Estergoma pavadonis, baltās drānās.

—    Jūs esat precīzs, — profesors pieceldamies teica Estergomam. — Iepazīstieties — mani palīgi, viņi asistēs eksperimenta laikā.

Inženieris klusēdams palocījās.

—    Iekams mēs sākam, man jūs vēlreiz jābrīdina: tas būs darba eksperiments … Nekas, kam jūs varbūt kļūsiet liecinieks … ē-ē .,. nedrīkst būt zināms atklātībai. Jūs nevienam to nedrīkstat stāstīt. Pat… piedodiet, jūsu cienījamam šefam ne. — No Satajanas lūpām nenozuda smaids, taču acis urbās Estergomā pētoši un vērīgi.

—    Mani interesē vienīgi videosignālu kvalitāte un stabilitāte, — inženieris iebilda. — Viss pārējais uz mani neattiecas.