Logs uz bezgalību

Atkal pazibēja kaut kāds tēls un pazuda, iekams Estergoms paguva saprast, kas tas ir. Pēc tam vēl un vēl… Liesma uz ekrāna aprija tos ātrāk, nekā tie parādījās… Šķita, ka viņš redz kaut ko līdzīgu gaistošām atmiņām. It kā tas, kurš gulēja uz galda, mokoši pūlētos kaut ko atcerēties, bet nevarētu. Estergoms paskatījās uz galda pusi. Cilvēks nekustējās. Bālā seja bija mierīga. Acis aizvērtas. Kailās rokas izstieptas virs palaga. Ja uz ekrāna nevirpuļotu perlamutra liesmas, kas attēloja smadzeņu darbību, varētu domāt, ka šis cilvēks ir miris …

Estergoma skatiens nebija paslīdējis garām profesorā uzmanībai. Satajana sadrūma un kaut ko pateica asistentiem. Estergoms nesaprata vārdus, bet iespējams, ka Satajana bija runājis inženierim nesaprotamā valodā. Viens no asistentiem paspēra soli, nostādamies tā, ka aizsedza guļošā seju.

Pagāja vēl kāds brīdis. Aina uz ekrāna nemainījās. Perlamutra liesma žilbināja. Estergomam viegli noreiba galva, un viņš novērsās no ekrāna.

— Šodien neiznāk, — tajā pašā mirklī viņš izdzirdēja Satajanas balsi. — Nāksies… — Frāzes beigas Estergoms atkal nesaprata.

Viens no asistentiem klusēdams paņēma šļirci un iedūra adatu guļošajam rokā virs elkoņa. Cilvēks uz galda nepakustējās, taču ekrāns pēkšņi spilgti uzliesmoja un nodzisa.

—    Tā, — Satajana teica. — Varbūt izdosies vismaz kaut ko uztvert…

Viņš atkal sāka manipulēt ar regulēšanas iekārtas kloķiem. Ekrāns lēnām iegaismojās. Tagad no tā lūkojās jaunas sievietes seja, saviebta mežonīgās šausmās. Ko redzēja šīs izvalbītās, asaru pilnās acis?

Estergoms atstreipuļoja atpakaļ… Galva uz ekrāna sāka trīsuļot, un sievietes mute pavērās mēmā neizsakāmu sāpju kliedzienā. Ja iekaisušajās smadzenēs, no kurām Satajana nupat bija izrāvis šo tēlu, skanēja arī sievietes kliedziens, ar to vien jau pietika, lai zaudētu prātu. Redzes lauks pārvietojās, un Estergoms saprata, kāpēc sieviete tā kliegusi. Viņu spīdzināja ar uguni… Vienu mirkli Estergomam šķita, ka viņš jūt degošas cilvēka ādas smaku. Viņu pārņēma drebuļi, un viņš novērsās.

—    Kaut kas jauns, — atskanēja Satajanas mierīgā balss. — To mēs vēl neesam fiksējuši. Diemžēl atkal fragments . ..

Estergoms pacēla acis. Uz ekrāna plīvoja perlamutra liesmas. Tajā pašā mirklī tajās cita citu strauji nomainīja vesela virtene ainu un tēlu. Palmas žilbinošas saules gaismas pielieta smilšu tuksneša malā . . . Koši zilas debesis virs smilšu pauguriem un tālē gaistošas pēdas. Kaut kādi pazemes labirinti, apakšā iesarkanu lāpu mēles. Brīnum daiļa sievietes seja, šķiet, tā pati, kas pirmajā kadrā, taču patlaban acis mirdz laimē, lūpas paveras skūpstam . . . Tumsa, un atkal šī sieviete baltā, gandrīz caurspīdīgā tērpā: viņa iet lejā pa marmora kāpnēm pie zila, saulē vizuļojoša ūdens . . . Kāds viņu lejā gaida. Vēlreiz tumsa, ātri pazib sejas, līdz ārprātam kroplīgas. Drausmīga spīdzināšana… Ķermeņi, kas lokās mokās. Notiesātos dzen uz nāves soda vietu. Laukumos trako ļaužu pūļi. Tālumā — sārti. . . Milzum daudz sārtu. Auksts mēness apspīd krāsmatas. Galvaskausos tumši melnē acu dobumi. . . Kaut kur trauc viļņi, un tiem līdzi pa sudrabotu mēness taku skrien melnas ēnas. Zelta zārkā tiek guldīts nekustīgs ķermenis, ietīts plīvuros… Zemu pār mirušu namu gruvešiem klājas dzelteni dūmi, uz ielām trūd līķi. .. Atomsprādziena sēne, apžilbinoši uzliesmojumi un atkal līķi, nez uz kurieni rāpojoši kropļi, netī

rumos slīkstoši grausti… Kāda Estergomam apbrīnojami pazīstama seja. Satajana? Jā, protams, no ekrāna smaidīdams lūkojas Satajana… Otrs Satajana sasprindzis un koncentrējies sēž tepat blakus … Atkal liesmu deja. Auditorija … Pār piezīmēm nolīkuši studenti. Uz tāfeles rasējumi … Bezveida lektors kustina lūpas … Pēkšņi Estergomam šķiet, ka viņš ir piedalījies šajā lekcijā. Vai tas nav viņš pats — tur, trešajā rindā?… Attēls krasi mainās… Galds pie plaši atvērta loga. Aiz tā salijuši zari, lietus lāses uz nodzeltējušām lapām. Uz galda papīra loksnes. Kāda roka tās pārklāj ar matemātikas formulu simboliem. Formulas … Formulas … Arī tās ir apbrīnojami pazīstamas … Estergoms pūlas aptvert to jēgu … Atkal šī sievietes seja … Piepeši Estergoms saprot, kāpēc tā viņu tik ļoti pārsteigusi. Viņš kādreiz ir redzējis šo sievieti. Bet kad un- kur? … Liesmas, tumsa, vēlreiz liesmas — un pēkšņi spokains skelets, kas lēni slīd melnajās debesīs virs baltiem marmora kapu pieminekļiem …

Apstulbušā inženiera apziņā ielaužas kaut kas līdzīgs vaidam. Viņš paceļ galvu un paskatās atpakaļ… Uz galda kā loks izliecies krampjos sarautais guļošā ķermenis. Viens no asistentiem tur viņu aiz kājām, otrs pie galvas. Viņa lūpas ir sakodītas līdz asinīm, seja moku izķēmota.

—    Izbeidziet! — Estergoms, pats sev negaidot, iekliedzas. — Tūlīt pārtrauciet! … Pārtrauciet…

Kliedziens iznāca spiedzīgs, ass un aprauts.

Atskanēja kluss klikšķis. Ekrāns nodzisa. Satajana uzmanīgi lūkojās inženiera sejā, kas bija līķa bālumā.

—    Mans draugs, kas jums noticis?

Estergoms izņēma kabatlakatu un sāka slaucīt nosvīdušo pieri.