Logs uz bezgalību

—          Mans draugs, cilvēki ir pieraduši pie konkrētām lietām, konkrētām un galīgām. Kā šis galds, šī istaba, beigu beigās — šī aparatūra. Bet mēs abi patlaban esam uz bezdibeņa malas. Uz bezgalības bezdibeņa malas… Krietni padomājiet… Ļoti iespējams, ka jums ar ierakstu neko neizdosies izdarīt… Esmu jau izmēģinājis visādos veidos … Tāpēc esmu pārliecināts, ka nepieciešams vēl vairāk palielināt ieraksta ātrumu. Taču ja izdotos atšifrēt …

—    Ja izdotos, — Estergoms kā atbalss atkārtoja.

—           Pavērtos logs uz bezgalību — laikmetiem, paaudzēm, cilvēku likteņiem, kaislībām, tieksmēm, raksturiem, cilvēku dzīvi kopš dzimšanas līdz kapam ar visu atklāto traģisko katra indivīda būtību… Kosmosa bezgalība nav nekas salīdzinājumā ar šo brīžiem pārtraukto, bezgalīgo saprāta ķēdi. Kur ir tā sākotne, kur ir okeāns, kurā tas agrāk vai vēlāk ieplūdīs? Ikviens no mums uz mirkli izlec kā velniņš no kastītes, no neizprotamas bezgalīgas straumes un gandrīz tūlīt uz visiem laikiem taiā

pazūd. To mēs saucam par dzīvi… Mēs tikpat kā nedomājam, kas bija «pirms», un īstenībā mūs maz satrauc tas, kas būs «pēc». Taču straume plūst kaut kur aiz mūsu «es» robežām …

Izniruši no tās, mēs sevī glabājam bijušā, bet varbūt arī nākamā informācijas kodu. Tā fragmenti ir briesmīgi, necilvēciski, bezjēdzīgi. Jums bija iespēja par to pārliecināties. Bet ja būtu viss kopumā? Tas būtu daudz drausmīgāk. Indivīda saprāts, nonākot ar to saskarē, var neizturēt…

—   Tomēr jūs gribat tikt klāt tieši visam «kopumam»? — Estergoms viņu pārtrauca. — Mazajam «kopumam», no kā sastāv dzīva indivīda būtība, un «Kopumam» ar lielo burtu — tam, kas, pēc jūsu domām, glabājas patlaban dzīvojošās paaudzes «zemapziņā»?

—   Nē, nē, — Satajana steigšus iebilda, — mani interesē vienīgi otrais… Es gribu tikt klāt tikai tam, lai gan … neesmu pārliecināts, ka pietiks spēka un manas paša smadzenes tiks galā … Tāpēc brīdinu arī jūs … Toties pirmo pilnīgi atdodu jūsu patronam. Tas der tikai scenārijiem. Iespējams, ka nākotnē tās iegūs kādu objektīvu vērtību, atspoguļodamies pēcteču zemapziņā, kļūs par mūsu laikmeta kritēriju, ja cilvēku dzimta turpināsies … Bet pašreiz … Starp citu — mēs esam novirzīju; šies no tēmas … Es jums tikai gribēju teikt…

—    Profesor, viņš mostas, — atskanēja asistenta balss.

—    Aizvediet viņu uz palātu! — Satajana pavēlēja.

—   Pagaidiet! — Estergoms pacēla galvu. — Es tomēr gribētu ar viņu parunāt.

—    Viņš neko neatceras. Turklāt…

—    Zinu … Taču es gribētu uzdot viņam dažus jautājumus, Lai mēģinātu rast atrisinājumu …

—    Jūs esat neērts kompanjons, Estergom! Piedodiet!

—    Jūs to zinājāt, profesor.

—    Zināju, — Satajana bez smaida atbildēja. — Uzdodiet savus jautājumus. Tikai daudzus ne. Tā bija … īpaša narkoze. Slimnieks vēl ir vājš.

Cilvēks uz galda atvēra acis. Viņa skatiens pārslīdēja pār laboratoriju un apstājās pie Estergoma.

—    Labdien, — Estergoms sacīja. — Kā jūs jūtaties?

—    Profesor, kas ir šis cilvēks? — trīcošā balsī jautāja slimnieks. — Es jūs lūdzu neaicināt svešus uz jūsu seansiem. Viņš, bez šaubām, ir no avīzes?

—          Viņš ir… mans kolēģis, — Satajana, rāmi smaidīdams, paskaidroja. — Palūdzu viņu, lai konsultētos.

—          Kādēļ? Es pilnīgi paļaujos uz jūsu ārstēšanas metodēm. Kāpēc jūs saucāt viņu? — slimnieka balss bija kļuvusi spēcīgāka, spalga un kliedzoša.

—          Viņš savā nozarē ir liels speciālists, un es nospriedu …

—          Vai tik jūs nedomājat, ka es maksāšu par šo konsultāciju? — slimais iebrēcās. — Tā tik vēl trūka!

—          Es nemaz neņemšu no jums maksu, — Estergoms teica.

—          Man jūsu ubaga dāvanu nevajag! — slimais bļaustījās. — Vai jūs zināt, kas es esmu?

—          Viņš visu zina, — cik vien iespējams laipni teica Satajana. — Mēs gribam … ē … ē … ātrāk dabūt jūs uz kājām. Jūs gaida darbs, svarīgs darbs, vai tā nav?

—          Jā, jā, bez šaubām, — slimais pēkšņi piekrita. — Jums, bez šaubām, taisnība, profesor. Es jums pateicos. Kā jūs domājat, kāds pašreiz ir mans stāvoklis?

—   Jums ir labāk, vai tad pats nejūtat?

—          Jā, jā, protams! Bet kā jums liekas? — Tagad slimnieka acis bija pievērstas Estergomam. Inženieris satrūkās, jo izlasīja tajās milzīgas skumjas un lūgumu.

—          Es … es esmu vienisprātis ar profesoru Satajanu, — Estergoms nomurmināja piesmakušā balsī. — Tomēr atļaujiet uzdot jums dažus jautājumus.

—    Protams, protams …

—          Es ieteicu profesoram izmantot kādu līdzekli, taču, iekams to galīgi izlemjam, gribētu zināt… Sakiet — kad jūs domājat par darbu, par savu nepabeigto darbu, vai jums nezūd atmiņa?

—          Nē … Pagaidām ne … Bet es nevaru ilgi par to domāt … Sākas sāpes … Neciešamas galvassāpes …

—          Un jūs neaizmirstat formulas, kuras izmantojāt aprēķiniem?

—     Protams, ne, tās man vienmēr ir prātā.

—    Lieliski, atcerieties vienu no tām! Vienalga, kādu …

—    Tad man ir jāuzraksta. Uz kā lai es rakstu?

Satajana pamāja asistentiem. Viens uzlika slimniekam

uz krūtīm mapi ar piespraustu papīra lapu, otrs iedeva viņam labajā rokā zīmuli.