Logs uz bezgalību

—          Ko lai rakstu? — slimais jautāja, vērīgi uzlūkodams Estergomu.

—    Ko vēlaties! Jebkuru formulu, kādu izvedumu. Es neesmu jūsu nozares speciālists, bet, ja būs nepieciešams, mēs ar profesoru vēlāk pēc rokasgrāmatas pārbaudīsim …

—    Diez vai jūs varēsiet mani pārbaudīt pēc rokasgrāmatas, — slimais nočukstēja, pacēlis galvu, un ātri pārklāja papīra lapu ar matemātikas simbolu rindām.

Estergoms uzmanīgi vēroja, kā kustas viņa roka.

—    Jūs varat to ņemt, — slimais teica, atmezdams galvu uz spilvena. — Te ir diezgan sarežģīts kādas formulas izvedums, Tā attiecas… Bet tas nav svarīgi, uz ko tā attiecas … Es tīšuprāt neuzrakstīju izvedumu līdz galam.., Jebkurš fiziķis jums apstiprinās, ka šeit viss ir pareizi… Tikai ne jau visi uzminēs, kāds slēdziens no tās izriet..

Zīmulis izkrita no viņa nevarīgajiem pirkstiem un aizripoja pa grīdu.

—    Pateicos, — Estergoms sacīja, paņemdams lapiņu ar formulām. — Lai pārbaudītu jūsu atmiņu, rīkosimies tā: rīt, neieskatījies šajos pierakstos, jūs mēģināsiet atkārtot izvedumu … Pēc tam mēs ar profesoru salīdzināsim rezultātu. Vai jūs spēsiet atkārtot no galvas visu šo pierakstu?

—    Bez domāšanas jebkurā brīdī, kaut vai jūs pamodinātu mani nakts vidū …

—    Lieliski! Bet tagad nākamais jautājums: vai jums patīk lasīt? Protams, es nedomāju zinātniskās publikācijas …

Slimais pavīpsnāja.

—    Jau daudzus gadus man nav atlicis laika tādiem niekiem. Šeit, profesora klīnikā, es varētu to atļauties, taču profesors apgalvo, ka manai nabaga galvai nepieciešams pilnīgs miers … •

—    Bez šaubām, — Estergoms pamāja. — Un tagad sakiet — kad jūs pēdējo reizi bijāt Ēģiptē?

Satajana brīdinoši pacēla roku, taču Estergoms izlikās nemanām šo žestu.

Slimnieka seja pauda izbrīnu.

—    Ēģiptē? — viņš atkārtoja. — Kādēļ tieši Ēģiptē, nevis, piemēram, Meksikā?… Lai gan — tam nav nekādas nozīmes. Es nekad neesmu bijis ne Meksikā, ne Ēģiptē …

—    Bet jums droši vien gribētos aizbraukt uz'turieni?

—    Neesmu par to domājis… Varbūt jaunībā. Pēdējos gados esmu bijis pārāk aizņemts. Kaut gan . ,. Ēģipte… Tas ir interesanti… Dažreiz redzu kaut ko tamlīdzīgu sapnī… Diemžēl patlaban nevaru atcerēties …

—    Papūlieties ..,

—    Pietiks, kolēģi! — Satajana asi pārtrauca sarunu. — Mūsu pacients ir noguris. Šodien beigsim. Aizvediet viņu!

Profesora niknais skatiens urbās Estergomam tieši sejā. Kad aiz ratiņiem, uz kuriem tika izvests slimnieks, bija aizvērušās laboratorijas durvis, Satajana ļāva dusmām vaļu.

—    Jūs esat prātu zaudējis! — viņš uzkliedza, piespiedis rokas pie krūtīm. — Kā jūs varējāt?… Piedodiet, bet kāda velna pēc jūs jaucaties citu darīšanās?

—   Jūs taču atļāvāt…

—    Es domāju, ka jūs būsiet gudrāks… Vai varbūt jūs … ē … ē … esat sadomājis mani pārbaudīt?

—    Es pārbaudīju vienīgi pats sevi, — Estergoms klusu sacīja. — Bet viņš… Vai tad jūs, profesor, domājat, ka varēsiet viņu izārstēt? …

—    Tam šoreiz nav nozīmes. Jūs ar saviem jautājumiem tikai varējāt panākt, ka viss ātrāk noskaidrojas. Un es vēl neesmu pārliecināts, ka tas nav noticis… Viņš nezina diagnozi, nenojauš, ka viņa apziņā radušies traucējumi, ka viņš kā personība vairs neeksistē …

—    Bet…

—    Klusējiet… Man viņš jāsaglabā… Viņš ir man nepieciešams… turpinājumam. Ņemiet vērā — ar šo cilvēku jūs vairs netiksieties… Formulas, kuras jūs piespiedāt viņam uzrakstīt…

—   Tās vairs nebūs jāatkārto. Pietiek ar to, ko viņš uzrakstīja šodien.

—    Vismaz paskaidrojiet — kādēļ jums tas viss bija vajadzīgs?

—    Jūs droši vien neticēsiet, ja teikšu, ka gribēju jums palīdzēt,..

—    Neticēšu gan …

—    Velti. Es gribēju saprast, kurš no mums trim ir visvairāk zaudējis saprašanu …

«Patiešām, kurš no mums trim ir visvairāk sajucis?» Estergoms domāja, dodamies mājup pa milzīgās, vēl guļošās pilsētas tukšajiem bulvāriem. Pirmsausmas klusumā skaļi uz betona klaudzēja soļi. Tālumā uz spilgti apgaismotajiem krustojumiem rēgojās nez kādi vientuļi gājēji. Aiz kokiem švīkstēdamas aiztraucās neredzamas mašīnas.

Kurš tomēr?… Vai šis nelaimīgais, kas kļuvis par maniaka neprātīgo eksperimentu objektu? Vai ar visziņa māniju apsēstais Satajana, kurš mēģina atņemt cilvēkiem pēdējo, kas viņiem atlicis, — tiesības uz savu iekšējo pasauli? … Vai arī viņš — inženieris Estergoms, kas konstruējis elektronu iekārtu, ar kuru Satajana cer realizēt cilvēka apziņas vivisekciju? Viņi visi ir ārprātīgi… Un ārprātīgā ir pasaule, kurā kaut kas tāds iespējams. Satajana jau to ir sapratis. Viņš nerunā par ārprātīgajiem… Viņš dala ļaudis savos pacientos un tādos, kas vēl nav kļuvuši par viņa pacientiem. Taču kuru katru brīdi var kļūt par tādiem . ..