Magacitli

"Golems" klusi iekrita Zemes atmosfērā, nevienam neredzams un nedzirdams.

Piecu kilometru augstumā virs Ņevas tas uzkārās, kamēr tehnika krastmalā meklēja māju, kas pēc apraksta bija līdzīga inženiera Losa darbnīcai. Māja tika atrasta blakus tukšam klajumam ar atkritumu kaudzēm un sen izjukušām būdelēm. "Golems" nolaidās zemāk, un ceļotāji pārliecinājās, ka milzīgā nojume ar caurumu jumtā, kuru Loss bija pielāgojis darbnīcai, ir tukša.

Diena bija nevasarīgi drūma, mākoņainās debesis draudēja ar lietu. Krastmalā cilvēku gandrīz nebija. Un darbnīcas teritorijā aiz žoga nebija nekādas kustības. Tikai nelielā šķūnītī, kas pielipinājies pie darbnīcas, kur savulaik atradās Losa raķete, darbojās drūma izskata bārdains vīrietis.

- Viņa šeit nav! - čukstēja Tarass, domādams par Losu. - Un nav arī raķetes!

- Tātad, viņš ir uz Marsa, - kategoriski sacīja Nastja. - Es ierosinu pajautāt aborigēnam - lai saņemtu apstiprinājumu, tas, iespējams, ir Losa palīgs, Kuzmins vai Hohlovs, un pēc tam lidosim uz Marsu.

- Viņš no mums nenobīsies?

- Spriežot pēc stāsta teksta, šeit cilvēki ir pieraduši pie visa, un viņus īpaši nepārsteidz zinātnes un tehnoloģiju brīnumi. Revolūcija viņu ziņkārību apturēja pilnībā, galvenais uzdevums ir izdzīvot.

- Pieņemsim, ka to var apstrīdēt ...

- Strīdēsimies citreiz. Tu vienkārši vēl neesi mācījies socioloģiju un revolūciju teoriju, bet es jau noliku eksāmenu.

- Revolūcijas sagatavo domātāji, bet bandīti tās realizē, - Tarass atcerējās kāda izteicienu.

- Asprātīgi, - Nastja pasmīnēja. - pats izdomāji?

Tarass nosarka.

- Nē…

- Labi, es vienkārši nervozēju. Vai nolaižamies?

- It kā mums būtu izvēle.

- Izvēle vienmēr ir, tikai jāspēj izvēlēties optimālāko darbības veidu. Finišē taisni šķūnī caur jumta caurumu, viņa pateica inkam. Tikai klusu, bez trokšņa.

"Golems" klusītēm, kā sausa kļavas lapa, nolaidās plašas, bet seklas ieplakas centrā, ko Loseva aparāta sprauslas bija izdedzinājušas šķūņa grīdā, starp slīpām režģainām atbalsta fermām. Minūti tās pasažieri klausījās vēja gaudošanu jumtā, ielūkojās plašajā pustumšajā telpā. Tad Nastja apņēmīgi piecēlās.

- Izkāpjam!

"Golema" - sfinktera - lifta sistēmas "muskuļi" sarāvās, izspiežot saturu. Nastja izkāpa pirmā, pagaidīja savu pavadoni. Kopā viņi kādu laiku uzmanīgi lūkojās apkārt, ieklausoties šķūnī ienākošajās skaņās,  saožot dīzeļdegvielas, dzelzs, eļļas, sadedzinātu ķieģeļu un māla smaržas.

- "Šeit daba visapkārt gulēja drausmīgi mežonīgā nekārtībā", - Nastja citēja dzejnieku1. - Nu gan bardaku, biedrs Loss te ir sataisījis! Es nekad nebūtu ticējusi, ja kāds man būtu teicis, ka šādos apstākļos ir iespējams uzbūvēt kosmosa kuģi! Ja pati to nebūtu redzējusi.

- Loss ir dzimis Krievijā, - Tarass filozofiski paraustīja plecus, - un Krievija visos savos invariantos izceļas ar cilvēku radošo potenciālu. Nevienā citā pasaules valstī nav dzimuši tik daudz pašmācītu izgudrotāju un ģeniālu zinātnieku.

- Vai vectēvs tev tā teica? - kaitināja Nastja.

Jauneklis nosarka.

- Es lasīju ... mēs izgājām radošuma ētikas vēstures kursu ...

- Visi izgāja. Es pajokoju. Nāc aiz manis.

- Vispirms mums jāpiešķir unikiem vietējo apģērbu izskats.

- Tev taisnība, nav vajadzīgs piespiest aborigēnus izplatīt baumas par citplanētiešu parādīšanos.

Pēc nelielām pūlēm viņi uniku programmētājiem paskaidroja, kā viņi vēlas izskatīties, un pārvērtās par cilvēkiem bez noteiktas dzīvesvietas, valstspiederības un nodarbošanās. Protams, ka uniki nevarēja reproducēt vietējo iedzīvotāju tērpus precīzi saskaņā ar divdesmitā gadsimta divdesmito gadu modi, taču viesi negrasījās ilgi uzturēties Petrogradā un cerēja, ka nejauši viņu izskata liecinieki nepievērsīs uzmanību apģērba atšķirībām.

Losa palīgs, strādnieks Hohlovs, kombinezonā un priekšautā, spainī maisīja svina mīniju, gatavojoties krāsot darbnīcas vārtus, kad pagalmā parādījās divi viesi, pavisam jauni, meitene un puisis. Hohlovs apmulsis iztaisnojās. Vārti bija aizslēgti no iekšpuses, tāpat arī durvis uz darbnīcu. Nodomāja: varbūt aiz izklaidības aizmirsu no rīta aizslēgt? Viņš paskatījās uz viesiem un pacēla uzacis.

Abi bija ģērbušies savādi.

Meitene - saburzītā pelēkā uzsvārcī ar pogu rindām, ne formas tērps ne civils uzvalks, nevar saprast, kas. Viņai kājās bija spīdīgi balti zābaki. Puisis valkāja brūnganzaļu lietusmēteli ar kabatām un nozīmītēm, bez jostas un tādus pašus zābakus. Viesu sejas bija tik gaišas, patīkamas, tīras, ka šķita eņģeliskas.

Hohlovs neviļus pieskārās ar krāsu iesmērētam vaigam, pasmīnēja un mēģināja ar lupatu noslaucīt rokas. Smagi sarauca uzacis.

- Kas tādi būsiet? Kā jūs nokļuvāt dienesta teritorijā?

- Mēs meklējam inženieri Losu, - meitene atbildēja; viņas balss bija melodiska, un viņa runāja ar nemanāmu akcentu.

- Mstislavu Sergeviču, - piebilda jauneklis ar tādu pašu smalku akcentu.

- Viņa nav, - sacīja Hohlovs, ziņkārīgi uzlūkodams viesus. - Viņš aizlidoja.

Jaunieši saskatījās.

- Uz Marsu? - precizēja jauneklis. Hohlovs sarauca uzacis un bija pārsteigts.

- Visi laikraksti par to rakstīja, pārraidīja radio, vai neesi dzirdējis?