Magacitli

- Diemžēl mēs nedzirdējām, - meitene papurināja galvu, un Hohlova šaubas un raizes izzuda no viņas atvainojošā smaida. Viņš pat pasmaidīja pretī, kas ar viņu sen nebija gadījies.

- No kurienes būsiet, biedri?

- Mēs esam no citas zemes in... - iesāka jauneklis.

Meitene viņu pārtrauca:

- Mēs neesam vietējie, taču ļoti vēlētos iepazīties ar Mstislavu Sergeviču.

Viņa tā arī teica - Sergevičs, nevis Sergejevičs, bet Hohlovs tam nepievērsa uzmanību. Viņš nožēlodams papleta rokas:

- Četras dienas kā aizlidoja, un tik drīz neatgriezīsies.

- Ko viņš tur gatavojās darīt? - jauneklis dedzīgi vaicāja un uzreiz vainīgi uzlūkoja savu biedreni. Acīmredzot viņa bija vecākā.

- Protama lieta, revolūciju, - Hohlovs teica svarīgi, glāstīdams bārdu. - Nu, un daži personīgi jautājumi, arī jānokārto. Sieva tur palika, Aelita. Viņš vēlas viņu nogādāt uz Zemes. Bet viņam nepaveicās ar ceļabiedru.

Viesi atkal saskatījās.

- Kādu ceļabiedru? Ar Gusevu?

- Aleksejs Ivanovičs nelidoja, viņš kļuvis ietekmīgs, Petrosveta  padomju kultūras biedrs un visādi citādi arī. Mstislavs Sergejevičs aizlidoja ar kaut kādu baltgvardu.

- Ar ko?! - Tarass bija pārsteigts.

- Ar bijušo balto virsnieku. Viņa uzvārdu nezinu - sevi viņš nosauca par Augsto, pat nezinu, kā viņu sauc. Hohlovs nosodoši savilka lūpas. - Noslēpumains cilvēks, kaut kāds nepatīkams no iekšpuses. Mstislava Sergejeviča vietā es nebūtu viņu ņēmis, bet viņš noticēja.

- Kāpēc viņš nepatīkams?

- Seja viņam kaut kāda pārāk tīra, bāla, augstdzimusi, bet skatās smagi, ar piemiegtām acīm un kaut kā dīvaini, šķībi smaida, it kā nevienu necienītu. Es pazinu baltos virsniekus, bet šitas būs vēl sliktāks.

- Interesanti. - Nastja paskatījās uz Tarassu. - Vai tev vēl ir jautājumi?

Tarass padomāja un papurināja galvu.

- Laikam jau ne. Vajag lidot uz Marsu, tur viss kļūs skaidrs.

Meitene pievērsās Hohlovam.

- Atvainojiet par traucējumu. Žēl, ka mēs nevarējām parunāties ar biedru Losu, viņš mums šķita ļoti interesants cilvēks. Bet varbūt mēs ar viņu vēl satiksimies. Palieciet sveiks.

- Esiet tik laipni ... - Hohlovs nomurmināja, nezinot, ko vēl teikt.

Viesi pagriezās, devās uz šķūni un pazuda aiz durvīm.

Hohlovs atjēdzās, metās viņiem pakaļ, apgāza krāsas spaini.

- Hei, biedri, kurp jūs ejat?!  Tur iet nedrīkst! ...

Viņš ieskrēja šķūnī ... un pārsteigts sastinga. Neviena! Tikai dīvaina gaisa straume nojumes centrā, kur nesen bija stāvējis Losa aparāts. Straume sasniedza griestu caurumu, un viss nomierinājās. Viesi pazuda tā, it kā viņu vispār nebūtu bijis.

- ... ka tavu māti!

Šauboties par savu skaidro prātu, Hohlovs apstaigāja šķūni, saucot viesus, nevienu neatrada un, sakumpis, devās atpakaļ ar domu, ka līdz šim nekad nebija cietis no delīrija ...

"Golems" kā neredzama lode caurdūra Zemes atmosfēru, noorientējās, ieslēdza špugu.

Lidojums uz Marsu ilga divas stundas.

Šajā laikā Tarass un Nastja apsprieda saņemto informāciju - visvairāk abus interesēja Losa līdzbraucējs, - viņi apsprieda plānu, kā meklēt inženiera raķeti, un uzēda. Nastja pat pusstundu nosnaudās.

Tad "golems" izlidoja virs Marsa kalnainā reģiona, ko sauca par Liziazīru, un ieslēdza izsekošanas sistēmas.

Pēc stundas viņi atrada Losa olas formas raķeti - pussagrautā piramīdas formas ēkā, kas stāvēja milzīgas un arī pussagrautas, izpostītas pilsētas centrā. Iespējams, tā bija Soacēra - Marsa galvaspilsēta, par kuru tik daudz rakstīja "Aelita" autors.

- Nosēdīsimies? - Kaut kādu iemeslu dēļ Nastja kautrīgi ieminējās.

- Noteikti! - Tarass jautri atbildēja, izjūtot aizraujošu uztraukumu; viņa sapnis bija piepildījies. - Atradīsim Losu, iepazīsimies, palīdzēsim atrast Aelitu ...

- Ja viņš vēlēsies, - biedrene atdzisināja viņa dedzību.

- Vienalga, būs lieliski, - viņš teica. - Man šķiet, ka mūs gaida pārsteidzoši piedzīvojumi.

- Mūsu romantiķis, - nošņaukājās Nastja. - mūs gaida zirnekļi.

Tarass neapvainojās.

- Vai atceries, ko teica transgresa inks?

- Daudz ko viņš teica.

- Viņš teica, ka šis invariants ir Zara "izaugums", tā parametri ir mākslīgi pielāgoti.

- Nu un, ko tas izsaka?

- Kam vajadzēja izveidot mākslīgu Zaru? Kādiem nolūkiem?

Nastja pārdomāja.

- Maz kuram ... Spēlētājam, droši vien ...

- Lūk! Tieši tā! Ko darīsim, ja noskaidrosim, kuram Spēlētājam? Un kāpēc?

- Lūpas sarullēji, - meitene iecietīgi pasmaidīja. - Lai gan kāpēc ne? Pamēģināsim. Bet vispirms sameklēsim biedru Losu.

Golems sāka piezemēties.

Dumpis

Viņam nebija bail. Dvēselē dominēja divējādas gaidu un nenoteiktības izjūtas. Nē, viņš ticēja, ka dara visu pareizi, un tomēr kā neliels ērkšķis galvā bija šaubas, ko iesēja viņa ceļabiedra reakcija. Viņš kaut ko gatavoja, taču nebija laika uzzināt, ko tieši.

Viņu pamanīja, kad Loss bija pusceļā līdz raķetei.

Atskanēja augsts kliedziens.

Kordona karavīri atskatījās, pacēla ieročus ... un atkāpās, ieraudzījuši baltmataino milzi.

- Ui-ju-u-u-u-u! - iegaudojās vairākas balsis

- Debesu Dēls ir atgriezies! - kāds šausmās kliedza. Sākās panika.

Nosprakšķēja šāvieni. Divas lodes uzsita dzirkstelēm pie Losa kājām. Viņš pacēla rokas virs galvas, marsa valodā pērkonīgā balsī norēca: