Magacitli

Norībēja. Uz visām pusēm lidoja akmens lauskas un dūmu grīstes.

- Ak tu velni! Nav laika ar viņiem ņemties.

Skrienam!

Viņi metās skriešus pakaļ Tuskuba gvardes virsniekam, iegriezās pa atvērtajām sudraba durvīm un laikus. Nākamā elektriskā bumba ielidoja tunelī, eksplodēja, piebeidzot vēl dzīvos marsiešus. Tuskuba sargi, tāpat kā viņš pats, nevienu nesaudzēja: ne svešus, ne savējos.

Marsiešu virsnieks aizveda viņus pie pacēlāja, uzbļāva sardzes karavīram. Tas nometa ieroci, apgūlās stūrī, saliecies ielika seju ceļgalos.

Atkal ielīda būrī. Mehānisms sāka darboties, būris rāpās uz augšu.

- Jā, viņi ir labi mehāniķi, - sacīja Augstais, aplūkojot tuvojošos gaismas loku virs akas. - Beztrosu lifti, lekālu sliedes, vibrācijas piedziņas, elektriskie ģeneratori, servomehānismi, žiroskopi ... Un pilnīga hidrodinamiskās un aerodinamiskās tehnoloģijas neesamība! Paradokss! Lai gan, iespējams, viss ir labi izskaidrojams... ja mēs to uztveram kā aksiomu, ka notikusi vietējo likumu pielāgošana kādam atsevišķam parametram.

Loss uz šo ceļabiedra runu nereaģēja. Viņš atpūtās, domādams par Aelitas tēvu, kurš nebija atteicies no saviem principiem, par Aelitu, un viņa sirds sacietēja. Viņu gribēja nogalināt! Bez iemesla! Tikai tāpēc, ka viņš mīlēja Aelitu! Tad kāpēc viņam vajadzētu kādu žēlot? Lai viņi cieš tikpat stipri, bet ja nevēlēsies ļaut Aelitai iet mierā - lai mirst!

- Jums ir reliģiska fanātiķa seja, - sacīja Augstais. - Par ko tad aizdomājāties?

Loss nomierinājās, novērsās un drūmi pateica:

- Smacīgi šeit ...

Augstais saprotoši pasmaidīja:

- Tur jums taisnība.

Viņi pagāja garām vairākiem tumšiem un apgaismotiem tuneļiem. Marsieši pelēkās krāsās klejoja pa apgaismotajiem, nepievēršot uzmanību būrim ar garām braucošajiem pasažieriem. Karavīri gadījās reti. Visbeidzot būris sasniedza drūmas akmens kapenes, kuras apgaismoja blāva griestu lampa, un apstājās pie metāla fermas bez platformas. Acīmredzot cilvēku izeja uz šo akas līmeni nebija paredzēta.

Gids veikli, četrrāpus, pārskrēja pāri fermai tunelī. Loss un Augstais sekoja viņam.

- Kurp tagad?

- Šeit ir plaisa, kalni ir pārplīsuši, - marsietis steidzās. - Mums jāiet pāri pa melno tiltu ...

- Soļo!

Marsietis saprata pavēli un bez tulkojuma tipināja uz priekšu, lūkodamies atpakaļ, atiezdams zobus.

Īss tunelis aizveda viņus līdz gigantiskas aizas malai, kuras dziļumos bija pelēka migla. Laiku pa laikam no miglas uzplūda dūmakainas strūklakas, no vertikālajām sienām atspoguļojās rūkoņa kā dobja atbalss. Sienas turpinājās uz augšu lielā augstumā un tur gandrīz sakļāvās, bet ar no augšas spīdošo dienasgaismu pietika, lai vairāk vai mazāk brīvi orientētos aizā.

Pār bezdibeni no tuneļa malā esošās metāla sijas bija pārvilktas divas melnas troses, cilvēka rokas resnumā. Tas bija gida apsolītais melnais tilts.

- Cirks, - redzēto nokomentēja Augstais un atskatījās. - Kā jums patīk šitāds tiltiņš, Mstislav Sergejevič? Vai pāriesiet? No augstuma nebaidāties?

- N-nē ... - Loss nomurmināja.

Augstais paskatījās uz gidu; tas nodrebēja, kāpās atpakaļ.

- Tu esi pārliecināts, ka šis tilts mūs aizvedīs pie Tuskuba? - Loss tulkoja.

- Hao tloho ... hi malh citli u dimagacitl ... ijja nihda ...

- Ko viņš teica?

- Dieva Hao taka ... mums tālāk būs jāiet divatā, viņš nevar.

- Un kā vēl var!

- Viņa augums. Viņš nevarēs aizniegt augšējo trosi.

- Es viņu pārnesīšu. Nav vēlēšanās klīst pa vietējiem nostūriem. Nāc šurp, ķēms, sēdies!

Loss paskaidroja marsietim, kas jādara. Tas kāpās atpakaļ, šausmās lūkodamies no zemieša uz bezdibeni un atpakaļ. Tad kaut ko sāka murmināt.

- Sēdies, es teicu! - Augstais nicinoši pavēlēja.

Marsietis grasījās izgriezt baltas acis, bet Augstais saķēra viņu aiz apkakles un uzsēdināja mugurā.

- Un turies! Jūs ejiet pirmais, Mstislav Sergejevič, es sekošu.

Loss dziļi ievilka elpu, domās pārkrustījās un uz vatētām kājām devās līdz bezdibenim. Pieķērās augšējai trosei ...

Satikšanās

Aiza bija vismaz divsimt metru plata. Kā viņš pārgāja uz otru pusi, Loss neatcerējās. Attapās, kad pretējā pusē virs galvas nokarājās tuneļa akmens arka. Paspēra divus soļus, un apsēdās nespēdams noturēties uz nespēcīgajām un drebošajām kājām.

Parādījās Augstais, nometa pamirušo marsieti, kurš ar aizvērtām acīm apsēdās uz metāla grīdas. To aiz apkakles sapurināja.

- Sāc nu atdzīvoties.

Marsietis atvēra vienu, tad otru aci, atskatījās uz bezdibeni. Viņš nokrita seju uz leju, kaut ko nomurmināja. Loss saprata tikai dažus vārdus: lielais Hao ... lielie Magacitli ... lielie Debesu Dēli ...

- Nāciet, Mstislav Sergejevič, - parastā tonī sacīja Augstais. - Ja zaudēsim laiku - palaidīsim Tuskubu.

Loss paklausīgi piecēlās. Tikai no domas, ka viņš ir tuvāk nekā jebkad agrāk savam mērķim, asinis straujāk ritēja pa dzīslām, nogurums atkāpās.

Viņi devās ceļā.