Magacitli

- Šajā gadījumā mūsu priekšā ir gūsteknis, kurš sagūstīts kaujas laukā. Un, starp citu, viņš jūs gan nežēloja. Pasakiet viņam, ka nav jēgas no sevis veidot lielmocekli un varoni. Neviens neredzēs un nenovērtēs.

Aizķeroties, Loss pārtulkoja ceļabiedra vārdus Tuskubam.

Aelitas tēva acīs parādījās šaubas. Viņš noraustījās, nogārdzās. Augstais atbrīvoja pirkstus, atlaida gūstekņa kaklu.

- Muļķis ... - bijušais Marsa valdnieks svilpjoši nogārdzās, masēdams kaklu. - Man nav ko zaudēt, es jau esmu miris... Es ne no kā nebaidos ... bet, ja vēlas - lai mirst arī viņš. Pasaki viņam, Debesu Dēls... pasaki viņam, ka Dieva Hao Vāle ir simt piecdesmit ollo no šejienes, uz ziemeļiem... Saki, ka Dieva Hao Vālei nevar tuvoties - tā spīd kā Soacr un nogalina kā citli... Saki viņam, ka Dievs Hao jebkuru sodīs kas pārkāps otro Svēto Slieksni un pienāks pie Vāles, kas iznīcināja kalnu cilti...

Tuskubs noelsās, nokrita uz ceļiem un sāka kaut ko meklēt zem sava apmetņa.

Loss steidzīgi iztulkoja teikto Augstajam, un pielēca pie vecā vīra. Paņēma viņu aiz elkoņa. Bet viņš atgrūda inženiera roku.

- Jūs visi mirsiet... mēs ietrieksim raķeti Liziazirā, Dieva brūcē... uzspridzināsim Tumu... - viņa balss kļuva vājāka, smalkāka līdz pīkstēšanai.

Tad Tuskubs pēkšņi izrāva roku no apmetņa apakšas un izšāva uz Augsto no kristāla gredzena ar rokturi.

No gredzena izlidoja zila uguns bumbiņa, ietriecās ceļabiedra krūtīs ... un atstarojās kā no spoguļa, izveidopjusi dziļu kūpošu vagu akmeņainā zemē.

Augstais atsprāga atpakaļ, viņa seja izķēmojās. Viņš paķēra mauzeri un izšāva. Lode atmeta Tuskubu vairākus metrus klints virzienā. Bijušais Marsa valdnieks nokrita atmuguriski, ar rokām skrāpēdams krūtis, izliecās lokā un sastinga.

- Ko jūs izdarījāt?! - Loss iekliedzās.

- Nenovaldījos, - Augstais atbildēja ar greizu smīnu. - Kaitīgs un ļauns bija tas vecis, ko tur žēlot. Un es neesmu pieradis sev ko liegt... Kopumā viss tāpat skaidrs. No šī brīža mūsu ceļi šķiras, Mstislav Sergejevič. Kā teikts dziesmā: dots rīkojums - uz rietumiem, viņai - uz citu pusi ... Precīzāk gan, nevis uz rietumiem, bet uz ziemeļiem, kā es pēc jūsu vārdiem sapratu, tieši tur atrodas Dieva Brūce, kurā palikusi Dieva Hao Vāle. Nu, bet jums tiešām citā virzienā. Meklējiet savu princesi. Manuprāt, jums vairāk vajag pašu procesu, nevis rezultātu.

Augstais pārlūkoja kūpošā krātera apkārtni, paskatījās uz sauli, gatavu pazust aiz klinšu zobiem un iekāpa laivā. Pacēlās gaisā, atgriezās, vērtējoši paskatījās uz Losu.

- Patiesībā nav manos principos atstāt lieciniekus... kaut arī iespējami izņēmumi. Maz ticams, ka jūs spēsiet radīt draudus manu grandiozo plānu īstenošanai. - Viņš uzmeta mauzeri uz smilšu kaudzes. - Pievāciet savu muzeja eksponātu, Mstislav Sergejevič, man tas vairs nebūs vajadzīgs, bet jums tiks dota iespēja izdzīvot. Palieciet sveiks.

Laiva pacēlās augstāk, pariņķoja virs krātera un ienira dūmos. Minūti vēlāk no turienes lēnām parādījās gaisa kuģis.

Loss attapās un metās pie Tuskuba. Tas vēl elpoja. Sakustējās, atvēra baltas acis.

- Kas... te ir?…

- Es, - Loss vainīgi nomurmināja.

- Debesu... Dēls...

- Kur ir Aelita?

- Debesu... Dēls... atlidoja... veltīgi... Aelita ir mirusi...

- Neticu! Nevar būt!

- Un tu... arī... mirsi...

- Kur viņa ir?! Ja viņa ir mirusi, kur viņa ir apglabāta?!

- Viņa palika... pie Vāles... apsargāta... mēs tur nometīsim... raķeti... Tuma uzsprāgs... šis upuris... kalpos kā mācība...

- Jūs esat traks! Ja viņa ir pie Vāles, tad viņa ir dzīva?!

- Nemeklē viņu... Debesu Dēls... tu iesi bojā...

- Kā man nokļūt pie Vāles?

- Tu esi ietiepīgs...

- Es viņu mīlu! Viņa ir mana dzīvība!

Tuskubs pievērsās ar aklu skatienu uz Losu, viņa acis uz dažiem mirkļiem apskaidrojās.

- Jūs esat kā Magacitli ... neganti un pilni dzīvības ... varbūt es kļūdījos ... un Marsa glābšana ir Debesu Dēlu rokās ... bet ir jau par vēlu ...

- Nav par vēlu!

Tuskuba acis apdzisa.

Loss notupās pie viņa uz ceļiem un sāka raudāt. Bet bijušais Marsa valdnieks vēl bija dzīvs.

- Lido uz ziemeļiem ... - viņš tikko dzirdami nočukstēja. - Baltais kalns ... pāršķelts uz pusēm ... ala ... nobrauciens ... kupraina mašīna ... tālāk pats ... baidies sava biedra ... viņš nevienu než ...

Čuksts pārtrūka. Elpošana apstājās. Tuskubs bija miris. Viņa acis palika atvērtas.

Loss pacēla galvu, gandrīz iegaudojoties no melanholijas. Bet acīs iedūra lielas zaļganzilas zvaigznes stars. Tā bija Zeme. Tad viņš piecēlās un klupdams devās lejā krāterī. Atrada ceļabiedra atstāto laivu, pacēla to strauji tumstošajās debesīs ...

Viens

Pēc stundas viņš bija spiests pārtraukt lidojumu un nosēdināt laivu uz brīnumainā veidā atrastas līdzenas dzegas starp stāvajām klintīm. Pirmkārt, naktī kalnos bija tik auksti, kā ziemā Krievijas ziemeļos, un, otrkārt, tumsā nebija iespējams orientēties. Atrodot laivas aizmugures ligzdā sarullētu brezenta rulli, Loss apsedzās ar to un drebinādamies, kaut kā izturēja līdz rītam.