Magacitli

Lampiņa, kas mirgoja uz bruņurupuča kupra, gandrīz neko neizgaismoja. Tunelis izzuda tālumā, piepildīts ar tumsu un klusumu kā ledains ūdens. Bet, pēc Tuskuba domām, tas noveda pie dieva Hao Vāles, un tam nebija nekādas nozīmes, vai tas ir apgaismots vai nav. Tik un tā nebija cita ceļa.

Losu pēkšņi pārņēma tāds izmisums, ka acīs sariesās asaras. Viņš bija viens, pilnīgi viens, apmaldījies Marsa kalnu dzīlēs, un neviens nespēja viņam palīdzēt!

Tad atnāca skumja doma, ka arī Aelitai neviens nevar palīdzēt. Tikai viņš vienīgais!

Loss iztaisnoja plecus un devās uz priekšu, stingri apņēmies iet, līdz izsīks spēki.

Nu, un kur ir šie palaidņi?

Pāvels Ždanovs vēlu vakarā piezvanīja Belijam:

- Kāpēc tu viņiem iedevi piekļuvi transgresa līnijai?

- Kam - viņiem? - Grigorijs nesaprata, aizpogājot uz krūtīm rūtaino halātu; viņš gatavojās iet gulēt un izgāja pie vioma steidzīgi pār kailo ķermeni uzmestā halātā.

- Bērniem, - Ždanovs pasmīnēja.

- Kādiem bērniem?

- Mūsējiem, - Pāvels pacietīgi skaidroja. - Tarasam un Nastjai. Mani tikko informēja, ka viņi startējuši ar transgresa "stīgu" caur kādu nereģistrētu univeru.

- Nevar būt!

- Mēs katru reizi esam pārsteigti, ka mūsu bērni izrādās ļoti apņēmīgi un neatkarīgi, - Ždanovs smīnēja. - No vienas puses, tas priecē, no otras puses, - satrauc. Ka tik nesataisa mēslus.

- Tu domā, ka viņi izmantoja mūsu Himalaju kanālu?

- Es cerēju, ka tu zini.

- Es neko nezinu! - Belijs aizkaitināts pavilka pie auss. - Kādam velnam viņi ielīda transgressa "tīklā"?

- Tātad tu patiešām nezini?

- Es taču saku ka nē!

- Mans mazdēliņš, romantiskā dvēsele, izlasīja vecu Alekseja Tolstoja stāstu "Aelita" un nolēma atrast Kokā invariantu, kur tiek realizēta Tolstoja aprakstītā situācija. Jūsu mazmeita piekrita viņam palīdzēt. Un, cik es zinu, tad invariantu viņi atrada. Palīdzēja Ozols.

- Institūta Inks?!

- Pilnīgi pareizi.

- Nu re kāda tagad jaunatne! Likumi viņiem nav rakstīti!

- Varētu padomāt, ka jaunībā nebiji tāds pats.

Belijs saviebās.

- Nesāc kurnēt kā mūžsens vecis.

- Tā nav kurnēšana, es mūsdienu jaunatni vērtēju atšķirīgi.

- Nu, un kur ir šie palaidņi?

- Nezinu. Domāju, ka transgress viņus nogādāja tur, kur viņi vēlējās, Tolstoja pasaulē.

- Nu tad netaisi te paniku. Viņi tur paskatīsies un atgriezīsies.

- Var jau būt, ka atgriezīsies, bet ir maza nianse ...

- Kāda?

- Pēc Dienesta ziņām, Stumbrs izmeta mūsu izbēgušo kaut kur tajā pašā apgabalā "brāķēto" invariantu pakā.

- Tu domā Piepotēto Nezāli?

Ždanovs pamāja ar galvu.

Runa bija par veselu Koka Zaru "Krūmu", kuru fizikālās konstantes un telpas metriku savulaik mākslīgi izmainīja viens no Spēlētājiem saviem, noslēpumainiem mērķiem. Pēc tam daudzi no šiem "izbrāķētajiem" Zariem "nokalta", tas ir, piedzīvoja deģenerācijas procesu - līdz pat fiziskiem likumiem, daudzi pamazām "ieslīdēja haosa bezdibenī", vienkāršojās, radot dzīvībai neciešamus apstākļus, iemeta saprātu "entropijas bedrē".

Hronoinstitūta eksperti, kas pētīja "krūmu", ieteica to saukt par Piepotēto Nezāli, kas skaidri pamatoja definīcijā iestrādāto nozīmi, neskatoties uz ironisko pieskaņu.

- Ko tu domā darīt?

- Tu par to bēgli? Mēs esam iecerējuši viņu sameklēt. Visos tīklos ir aktivizēta aizturēšanas prasība pie atklāšanas. Šis cilvēks ir bīstams apkārtējiem, tāpēc jāapcietina, jānodod tiesai un jāievieto izolatorā.

Belijs pašūpoja galvu.

- Nesaprotu, kā viņam izdevās aizbēgt. Vai jūsu cilvēku vidū nav tiešas nodevības?

- Arī šī versija tiek izstrādāta. Varbūt viņam patiešām palīdzēja. Zlatkovam pat radās ideja ka iejaucies viens no Spēlētājiem.

- Kāpēc Spēlētājam ievajadzējās atbrīvot no apcietinājuma vienu cilvēku? Vai tiešām kaut kas varētu būt no viņa atkarīgs? Vai Spēlētāja un atsevišķa cilvēka iespēju mērogs nav pārāk nesalīdzināms, pat ja tādam ir septiņas collas pieres daļā?

- Dažreiz arī viens cilvēks var būt Spēles galvenā figūra. Atcerieties mūs. Ja ne mūsu komanda, Spēle cilvēcei kopumā būtu beigusies ļoti bēdīgi. Tomēr šo problēmu atstāsim tiesnešu un filozofu ziņā. Mums jāsameklē mazbērni. Kādi ieteikumi?

- Noliec uz ausīm dienestu ...

Ždanovs saviebās.

- Es neesmu Drošības padomes vadītājs un pat ne UASS direktors. Es esmu tikai eksperts analītiķis. Un dienests jau tāpat stāv uz ausīm. Bet, tā kā uz spēles ir mūsu bērnu liktenis, mums būs jāatceras militārā pagātne. Apmeklē mūsu bunkuru Himalajos, parunājies ar inku. Ja nu pēkšņi uzpeldēs kādas detaļas.

- Labi, es tūlīt dodos ceļā. Un tu?

- Es eju pie SEKON vadītāja. Jūtu, ka mums būs nepieciešama visaugstākā līmeņa pielaide visām turpmākajām darbībām "tīmeklī". Būs informācija, zvani.

Belijs pamāja, gatavojoties izslēgt līniju.

- Pagaidi, - Ždanovs viņu apturēja, kaut ko atcerēdamies. - Vai nevari uzzināt, kam jūsu institūtā ir piekļuve Stumbra slepenajai līnijai?

Belijs aizdomājās.

- Neesmu pārliecināts. Tā ir Dienesta līnija. No maniem padotajiem tai var piekļūt tikai Stumbra apsardzes priekšnieks, divi mani vietnieki un es pats.

- Es zinu vietniekus, bet kas par cilvēku ir drošības priekšnieks?