Magacitli

- Pietiekami godprātīgs, savulaik absolvējis fiziku un tehnoloģiju, strādājis Eiropas CERN, pēc tam ieinteresējies par kvistoriju "kvistorija - kvantu vēsture, zinātne, kas pēta atsevišķu Laika koka zaru vēsturi".  Par drošības dienesta vadītāju viņš kļuva nesen. Tev vajadzētu viņu pazīt, viņš kādu laiku kalpoja "Asker" grupā.

- Vai tik tu nerunā par Anikina kungu? Garš, būdīgs kā skapis, pēc paskata tāds gauss.

- Tas pats jau būs. Rolfs Anikins. Ļoti ambiciozs cilvēks, bet savu darbu pārzina.

- Vai tad ne ar viņu bija saistīts tas skandāls CERN, šķiet, pirms gada? Viņš ielīda kaut kādās aizliegtās hronoteorijas sadaļās, viņu atcēla, viņš apvainojās ...

- Ja godīgi, es neesmu pētījis viņa lietu, - Belijs vainīgi nomurmināja. - Tā nav mana kreatūra. Grigorjevs, hronopolitikas ministra vietnieks, man ieteica viņu pieņemt darbā.

Ždanovs nosodoši pašūpoja galvu.

- Es nu gan tā neuzticētos Grigorjevam, viņš ir konjunktīvists, vienmēr zina, kur atrast sev labumu. Tagad jums nāksies tikt galā ar abiem. Nepatīk man, kad apvainojies cilvēks ir atbildīgs par Stumbra apsardzi. Nav svarīgi, vai tas aizvainojums ir objektīvs vai nav. Kā dzejnieks teicis:

Gudrs, vai arī tiešām nenormāls Kurš, zem aizvainojuma nastas, laiku pa laikam negaida Labo Un neko nenovērtē?

- Domā, ka viņš varētu būt iesaistīts tā noziedznieka aizbēgšanā?

- Man nepatīk aizdomīgas sagadīšanās. Uz redzēšanos, gaidu ziņojumus.

Ždanovs izslēdza kanālu, pastaigāja pa kabinetu, iegrimis domās un glāstīdams zodu un atkal apsēdās pie galda. Vēl pirms pārcelšanās uz jauno darbu vajadzēja steidzami pārbaudīt visus Anikina sakarus ar Eiropas fizikas institūtiem. Varbūt reiz Stumbra apsardzes vadītāja un bijušā kvistora-uniformera, visas Zemes meklējumos iesaistītās personas, Madagaskaras centra ieslodzītā Ngoro Mvisu, kura vārds krievu valodā tika tulkots kā Uz Virsotni Ejošais vai vienkārši Augstais, ceļi kādreiz bija krustojušies.

Pa pēdām

Spilgta zibsnis skāra acis. Uz nosēšanos ejošā "golēma" priekšā uzpūtās purpursarkanu liesmu kamols, uz visām pusēm aizlidoja uguns un dūmu strūklas, spindzošas šķembas. Aparātu stipri sakratīja. Nākamajā mirklī tas izlidoja cauri sprādziena virpulim, ietinies spēka lauka apvalkā.

- Kas tas bija? - nočukstēja Tarass, kurš no pārsteiguma bija sakodis mēli.

- Raķešu uzbrukums! - Golema Inks sausi paziņoja. - klase "zeme - gaiss", sprāgstvielas masa - simts vienības.

- Vai tu re kā marsieši mūs sveicina! - Nastja bija pārsteigta. - Tu nekļūdījies?

Inks neatbildēja.

Nastja pagriezās pret savu pavadoni.

- Vai Tolstoja romānā ir zenītraķešu tehnoloģijas?

- Nē, - Tarass papurināja galvu. - Par raķetēm nav ne vārda, nemaz nerunājot par zenītraķetēm. Losa laikā tādas neeksistēja ne uz Marsa, ne uz Zemes.

- Tātad tās parādījās vēlāk, pēc viņa aprakstītajiem notikumiem. Vai arī mēs nonācām citā invariantā.

- izslēgts! Ja šeit nebūtu inženiera Losa ...

- Losam jābūt vēl vismaz simt citos invariantos.

- Kāpēc tad Ozols mums iedeva tikai viena Zara koordinātes?

- Nu nezinu. - Nastja aizdomājās. - Tiksim skaidrībā, ja jau ​​esam šeit ieradušies. Vai nofiksēji, no kurienes uz mums šāva?

- Pilsētas dienvidu sektors, - atbildēja inks - No piramīdālās ēkas jumta blakus sašķiebtajam tornim. Dodu attēlu.

 Pasažieru acu priekšā parādījās tēmekļa krustiņš, aizsedza režģa torni ar salocīto galotni. Tievs aplītis iezīmēja daļu no kopējā attēla, ar lecienu pietuvināja pilsētas ainavu. Kļuva redzama zema mašīna bez riteņiem, uz kuras stāvēja ferma ar divām vadīklām. Ap mašīnu rosījās brūnas marsiešu figūriņas. Uzplaiksnīja liesma. No vadīklām norāvās neass cigārs un metās uz "golemu", atstājot aiz sevis dūmu un uguns asti.

- Viņi mūs redz, vai? - nomurmināja Tarass.

- Kas par lietu?! - Nastja sašutusi pievērsās borta datoram. - Vai inkognito režīms ieslēgts?

- Režīms prasa daudz enerģijas, - inks bezkaislīgi atcirta. - Enerģijas krājums ir ierobežots. Turklāt neredzu lielas briesmas.

- Bet zenītraķešu uzbrukums, protams, nerada briesmas, - Tarass nespēja atturēties.

- "Golema" aizsardzība ir paredzēta ...

- Atlikt pretimrunāšanu! - pavēlēja Nastja. - Ieslēdz "inkognito" un nolaidies pēc iespējas tuvāk Losa aparātam. Un turpmāk palūgšu saskaņot rīcību ar mani!

- Klausos! - Inks pavisam sausi atbildēja.

Raķete, kas jau bija veikusi lielāko daļu ceļa līdz iznīcināšanai paredzētajam mērķim, pēkšņi to pazaudēja un novērsās, tikai ne jau uz augšu - lai pašiznīcinātos, kā to darīja Zemes raķetes, raķešu ēras beigās, bet gan uz leju. Nodārdēja sprādziens. Viena no pilsētas vadošajām ēkām sabruka blakus vietai, kur "golema" aparatūra bija atklājusi Losa olveidīgo aparātu.

- Ko viņi dara?! - čukstēja Tarass.

- Viņi mūs mēģina notriekt! - Nastja sarauca pieri. - Tikai kāpēc? Pret ko viņi aizstāvas?

Tarass padomāja un nedroši teica:

- Varbūt marsieši mūsu "golemu" kļūdaini noturējuši par zemiešu aparātu? Debesu Dēliem piederošu, kā Tolstojs rakstīja? Un vēlas ierobežot viņu piekļuvi Marsam?

- Diezgan saprātīga doma, - meitene nestrīdējās.