Magacitli

"Golems" ēkā iekļuva caur jumta spraugu un istabas centrā klusi nolaida blakus Losa aparāta saņurcītajai olai.

- Ejam, paskatīsimies. - Nastja bija pirmā, kas katapultējās no golēma kokona kajītes.

Tarass viņai sekoja.

Uniki pasargāja viņus no jebkādām ārējām ietekmēm, aizvietojot skafandrus, taču abi izslēdza pilnīgu iekapsulēšanos un tagad elpoja Marsa gaisu, pilnu ar nepazīstamām un pazīstamām smaržām. Pieuvojās sešmetrīgajam raķetes elipsoīdam, ziņkārīgi aplūkojot ar biezu atsperi apvīto sprauslu, pārsprāgušo iluminatoru, pārlūzušo tērauda gredzenu, kas atgādina brunčus, daudzus mazus iespiedumus un skrambas.

- Izskatās, ka arī uz viņiem šāvuši, - Tarass pieskārās vienam no iespiedumiem.

- Tāpēc viņi arī nosēdās šeit, - piekrita Nastja. - Labi ka veiksmīgi, ka nenositās. Paskaties, instruments. Ko viņi šeit darījuši?

Tarass apstaigāja pa netīro grīdu izkaisītās atslēgas, skrūvgriežus, lauzni, āmuru, knaibles, stieples gabalus, skrūves un uzgriežņus.

- Kaut ko samontējuši...

- Helikopteru?

- Tolstojs rakstīja par gaisa kuģiem un laivām, lai gan tie būtībā bija helikopteri. Iespējams, Mstislavs Sergejevičs paņēma sev līdzi kaut kādu transporta līdzekli, lai būtu neatkarīgs. Piemēram, laivu. Tad viņi to samontēja un aizlidoja.

- Visticamāk tev taisnība. Es iešu apskatīt, kas tur iekšā. Nastja bez bailēm uzkāpa atvērtās lūkas caurumā.

Tarass, pārvarot vilcināšanos, rīkojās tāpat.

Lampas pie krūtīm apgaismoja kabīnes iekšpusi, stepētas ādas sienas, rupjas formas atzveltnes krēslus, kaut kādas sviras, stūri, instrumentus un ierīces ar okulāriem. Daudzas ierīces bija sadauzītas, izlidojušas no savām vietām, krēsli arī no trieciena sagriezušies uz sāniem.

- Cik viss vienkāršs! - pusbalsī sacīja Nastja. - Es pat nespēju noticēt, ka ar šitādu grabažu var lidot kosmosā!

- Arī mūsu senči kosmosā devās ar nenormāli neuzticamiem transportlīdzekļiem.

- Jā, bet tas notika gandrīz pusgadsimtu vēlāk nekā šajā Zemes invariantā. Tolstojs aprakstīja pasauli, kurā nezināms inženieris izgudroja un uzbūvēja raķeti uzreiz pēc revolūcijas! Vai tu saproti atšķirību? Divdesmitā gadsimta divdesmito gadu zinātne un tehnoloģija vēl nebija gatava lidojumiem kosmosā.

- Bija gan, - iebilda Tarass. - Loss vienkārši "no jauna atklāja" to, kas jau bija izgudrots un izgatavots pirms viņa. Galu galā atlanti un Magacitli pēc kaujas ar hiperborejiem aizlidoja kosmosā ar tādām pašām metāla olām.

Nastja sāniski pašķielēja uz biedru, un viegls izsmiekls pārslīdēja pār viņas lūpām.

- Ak jā, galīgi  aizmirsu, ka viņi taču lidoja... uz olām. Nu, ejam tālāk? Es visu ierakstīju videoklipā ziņojumam, izmērīju fona parametrus.

- Kā mēs tagad atradīsim Losu?

- Neuztraucies, droši vien būs kaut kādas pēdas. Kaut ko izdomāsim.

- Varam pajautāt marsiešiem ...

- Ko?

Tarass samulsa.

- Es gribēju teikt, ka marsieši var zināt, kurp aizlidoja Loss un viņa ceļabiedrs.

Nastja, kura atkal grasījās pajokot, sastinga. Uzsita jaunietim uz pleca.

- Patiesībā nav slikta ideja! Ja marsiešiem ir zenītraķešu sistēmas, tad jābūt arī radariem!

- Droši vien ... un kas?

- Un lokatoristi varēja izsekot Losa laivas lidojumu! Nepieciešams sagūstīt "mēli" un nopratināt!

Tarass atklepojās cīnoties ar šaubām.

- Sagūstīt jau būtu pārāk ...

- Nemaz ne pārāk, mēs pieklājīgi palūgsim viņu atbildēt uz mūsu jautājumiem un palaidīsim uz visām četrām pusēm. Starp citu, es paķēru līdzi arī lingveru.

- Kur mēs viņus meklēsim?

- Nemaz nav jāmeklē. Netālu atrodas zenītraķešu komplekss. Mēs nemanāmi pietuvosimies, nobiedēsim karavīrus un sagūstīsim virsnieku.

Tarass padomāja.

- Labi, lai notiek.

Viņi vēlreiz uzmeta acis aparāta kabīnei un uzkāpa ārā. Bet pirms nokļūšanas "golemā" izgājām cauri ēkas zālēm, aplūkojot sēdekļu rindas, freskas uz sienām, nišās stāvošās vai nogāztās marsiešu statujas, sadragātus un dažviet veselus ekrānu spoguļus pa visu sienu. Viss izraisīja dzīvu interesi, katra interjera detaļa - dažādas emocijas, un doma, ka ēkai un tās saturam ir liela zinātniska, ētiska un kultūras vērtība, tikai vairoja vēlmi uzzināt vairāk par šo pasauli.

Visbeidzot, Nastja bija apmierināta ar ekskursiju pa milzīgo pussagruvušo ēku, un viņi atgriezās "golemā". Startēja.

Tumši zilajās debesīs pār pilsētu spīdēja neliela Saule, bet vienalga, visu klāja pelēcīga dūmaka - kā smogs, un tāpēc šķita, ka pienācis vakars.

Golēma aparatūra ātri atrada pakāpienveida ēku ar zenītraķešu iekārtu. Uzlidoja augstāk, palika karājāmies virs ēkas jumta.

Marsieši brūnās uniformās, bezjēdzīgi skraidelējot, krāmēja uz sliedēm līdzīgām vadīklām spīdīgus raķešu cigārus. Uzlādes procesu uzraudzīja resns marsietis ar sarkani zeltītām akselbantēm un pātagu labajā rokā. Viņam bija karsti, un viņš ik pa brīdim noņēma galvassegu, kas atgādināja Pirmā pasaules kara laiku vācu ķiveres, un noslaucīja pliko galvu ar kabatlakatiņu.

- Šito pašu arī paņemsim, - nolēma Nastja.

Tarass bija nedaudz satricināts par šo "paņemsim", bet arī viņš izjuta dīvainu azartu, kas pārņēma dvēseli, liekot rīkoties, neņemot vērā sekas.