Magacitli

"Golems" nolaidās un pēc Nastjas pavēles izšķīlās no neredzamības kokona. Uzspīdēja kā saulaina skaidiņa, pērkonīgi nodārdināja.

Marsiešu karavīri no bailēm nokrita uz mājas jumta, gaudodami meklēja slēptuves. To izdarīt mēģināja arī resnais komandieris, bet nepaspēja. No saules skaidiņas, kas nokrita no debesīm, iznāca spožās bruņās tērpies milzis, un kaut ko norēcās nepazīstamā valodā, izstiepjot pret virsnieku milzīgu roku. tas aizvēra acis, sarāvās un murmināja:

- Es neesmu vainīgs, Debesu Dēls ... Man pavēlēja, Debesu Dēls ... Es negribēju tev kaitēt ... Man pavēlēja ...

- Klusēt! - norēcās Debesu Dēls (Nastja izmantojot lingveri, kurš ātri apguva marsieša runu, un "unika" daudzjoslu skaļruni). - Jūs nesen notriecāt Debesu Dēlu aparātu, kurš nokrita pilsētā! Kurš pavēlēja šaut?!

- Pirmais divlentu pulkvedis, Debesu Dēls ...

- Bet viņam?!

- Otrās zvaigznes ģenerālis, Debesu Dēls ...

- Nu, bet viņam?

- Lielais stūrmanis Husans, Debesu Dēls ...

- Jūs visi par to esat pelnījuši visbriesmīgāko sodu - nāvi!

Tarass saviebās un pasmaidīja, klausoties Nastjas runu, taču nemaisījās.

- Kā pavēlēsiet, Debesu Dēls, - virsnieks paklausīgi piekrita.

- Saki, kur Debesu Dēli pēc tam aizlidoja ar lidojošu laivu, un es tevi pasaudzēšu!

Resnais, sviedriem klātais marsietis atvēra vienu aci, neticīgi palūkojās pār gigantu, kas noliecās pār viņu.

- Es nezinu, Debesu Dēls ...

- Tad tu mirsi!

- Bet es varu pajautāt acs kapteinim, - marsietis steidzīgi turpināja, - kurš caur spoguli seko debesīm. Blakus atrodas viņa dienesta bunkurs.

- Jautā!

Marsietis uzrāvās, sparīgi sāka tipināt ar kājiņām, grasījās ienirt jumta atvērtajā lūkā, bet dzirkstošais Debesu Dēls satvēra viņu zem padusēm, pacēla gaisā.

- Parādi man, kur atrodas acs kapteiņa rezidence! šausmās acis aizvērušais resnulis, atkal tās atvēra, drebošu pirkstu rādīdams uz torni:

- Tur ... iekšā ...

Milzis pagriezās pret sašķiebto režģoto torni.

- Aiz viņiem! - Tarass pavēlēja "golema" inkam.

Nastja unikā, kurš bija pieņāmis bruņinieka bruņu formu, ar marsieti rokās, nolēca torņa pakājē, kuru apsargāja karavīru vienība brūnās formās. Uz viņu šaut nesāka, aizbēga kur kurais, tiklīdz viņa parādījās to priekšā visā Debesu Dēla tērpa krāšņumā.

Resnais virsnieks, pietupdamies no bailēm, ieveda viņu tornī.

- Vai man vajadzētu tev sekot? - jautāja Tarass.

"Nevajag, gaidi ārā," meitene atsaucās. - Viņi visi ir gļēvuļi, neviens neuzdrošinās šaut uz Debesu Dēlu.

- Esi uzmanīga.

- Neuztraucies, es ātri.

Pagāja minūte, vēl viena, trešā ...

Marsieši sāka kautrīgi lūkoties ārā no aiz mūra akmeņiem un blakus esošo ēku sabrukušajām sienām. Apdzisušās "saules lauskas" nekustīgums viņiem deva drosmi. Viens no drosmīgākajiem karavīriem, izstiepis kaklu, četrrāpus pierāpoja pie “golema”. Viņa izboztajās, bezkrāsainajās acīs kvēloja bērnišķīga ziņkāre.

Tarass joka pēc uz mirkli ieslēdza sirēnu.

Karavīrs palēcās, nokrita zemē un sastinga, aizsedzis ausis ar rokām. Pārējie atkal paslēpās.

- Kas noticis? - teica rācija Nastjas balsī. Tarass, nolamādams sevi par puicisko rīcību, vainīgi noklepojās:

- Karavīri kļuva drosmīgāki, nācās pabaidīt. Vai drīz tur?

- Runājos ar lokatoristiem.

Viņa parādījās dažas minūtes vēlāk, bez pavadoņa. Uzmeta skatienu, sīkajos akmentiņos iespiestajam marsietim, iekāpa "golemā".

- Starts!

Aparāts pārklājās ar spēka ekrānu, kļuva neredzams, uzlēca debesīs.

- Kaut ko uzzināji? - jauneklis neizturēja.

- Viņiem šeit ir vesela atmosfēras un kosmosa kontroles sistēma, - Nastja svarīgi paziņoja. - Viņu galvenais marsietis Husans nolēmis nepieļaut Debesu Dēlu flotes atnākšanu uz Marsa un pavēlēja notriekt visus pienākošos kosmosa kuģus.

- Vai tik tu neputro? Varbūt Tuskubs? Tolstojā Marsa -Tumas valdnieks bija Tuskubs, Aelitas tēvs.

- Tuskubs, cik sapratu, ir gāzts, viņa vietu ieņēmis dienvidu karalis Husans.

- Še tev reize! Vēl viena revolūcija?

- Tas sākās vēl pirmās Losa ekspedīcijas laikā, ja atceries. Un šitā tas beidzās. Tuskubs kopā ar savas gvardes atliekām aizbēga uz ziemeļiem, aiz Lambrekem ... vai kaut kā citādi, kā nu šīs kalnu grēdas sauc. Marsieši runāja par kaut kādu Dieva Brūci, par Hao Vāli - es nesapratu. Bet viņš ir kaut kur tur.

- Mēs šeit nevienu neatradīsim, - Tarass bēdājās.

- Pagaidi, vēl nav vakars. Izrādās, ka lokatora detektori fiksējuši Losa laivas lidojumu. Mūsu aizbilstamie iznīcināja zenītraķešu kompleksu, kas viņus sašāva un aizlidoja uz Svēto Slieksni.

Jaunietis atdzīvojās.

- Aelitai tur bija patvērums!

- Atradīsim Slieksni un meklēsim Debesu Dēlus.

- Tu zini koordinātes?

- Man tika norādīts aptuvenais virziens un orientieri, garām neaizlidosim.

Tarass aizdomīgi paskatījās uz meiteni.

- Viņi tik labprāt tev visu izstāstīja? Paši, bez piespiešanas?

Nastja iesmējās.

- Pabiedēšanai man nācās pāris reizes izmainīt unika formu un uzdot jautājumus tā labi skaļi.

- Ceru, ka miermīlīgo dzīvotāju vidū nebija upuru?

- Nu nemaz nav tik miermīlīgi, tie iedzīvotāji. Uzlido augstāk un dod panorāmu. - Nastjas pēdējie vārdi bija domāti aparāta inkam.

Golems pacēlās trīs kilometru augstumā un pakārās.