Magacitli

- Strupceļš! Vai tiešām marsietis apmānīja? Bet bija taču pēdas ... kur tās pazudušas?

Uzrāva sērkociņu.

Mazo un lielo pēdu nospiedumi pazuda zem brūnganzaļās krāsas mūra. It kā tas būtu radies nesen. Kas par lietu? Optiskā ilūzija?

Sērkociņš izdega. Loss kārtējo reizi pārlaida plaukstu pār sauso un cieto sienas virsmu.

- Brīnumi sietā! Lehtveisa ala! Džinn, atver vārtus!

Kaut kas noklabēja.

Loss pakāpās atpakaļ.

Sienā nostrādāja kaut kāds mehānisms, tā sāka kustēties uz sāniem. Izveidotajā spraugā ieplūda blāvas caurspīdīgas mēness gaismas straume.

Loss ar pamirstošu sirdi spēra soli uz priekšu.

Viņš atradās uz akmens balustrādes, kas karājās virs milzu zāles bļodas. Zāles centrā no grīdas izvirzījās rievota kolonna, kuras diametrs bija vismaz simts metri, pēc izskata no dzīvsudraba, tāpēc ka mirdzēja un laistījās. Kolonna iegāja kalnu klinšu dziīlēs kā nagla kokā, un, pēc Losa aprēķiniem, trīssimt metru augstumā virs grīdas, bija pārklāta ar rievotu konusu - tieši tāpat kā "naglas galva".

- Ka tavu māti! - nočukstēja Loss, pēkšņi saprotot, ka savā priekšā redz Dieva Hao Vāli. - Ir nu gan milzenis!

Vairākas minūtes viņš nenovērsa acis no Vāles "naglas", apdullināts no tās lieluma. Tad sāka pievērst uzmanību detaļām.

Zāle drīzāk izskatījās pēc šahtas, kuru izcirtuši marsieši vai, drīzāk gan, Magacitli, klintīs ap Vāli, un to apgaismoja dīvainas šķidruma izskata zeltaini zilganas liesmas straumes, kas virzījās pa nelīdzenajām dzirkstošajām pazemes sienām. Bija redzamas izkusušas sienu sekcijas, kas bija pārklātas ar atdzisuša akmens pilieniem un notecējumiem. Alas-šahtas grīda bija gluda, svītraini krāsota līdzīga ahātam griezumā. Bet viņš netika tuvāk Vāles ķermenim, tur bija trīs metru atstarpe.

Loss pamanīja tiltiņu, kas bija pārmests pāri šai spraugai, un tad caurumu Vāles kolonnā, kas mirdzēja kā asiņaina ļauna acs. Acīmredzot kāds jau bija bijis šeit un atradis veidu, kā iekļūt milzu ierīcē - ka tā ir ierīce, nezināmu mērķu mašīna, iespējams, kosmosa kuģis, Loss nešaubījās, būdams inženieris un konstruktors, un izmeta tiltiņu uz lūku. Tas varēja būt bijušais Losa ceļabiedrs vai kāds pētnieks-varonis pirms viņa.

Skatiens krita uz kaut kādām caurulēm un bumbām, kas gulēja šur un tur, pa perimetru ap Vāles kolonnu. Gandrīz visas bumbas bija melnas, bet bija arī vieglākas, un tādas, kuru iekšpusē virpuļoja, riņķoja, gaišu dūmu vai sudrabainu dzirksteļu straumes. Pie šādām bumbām bija redzami drēbju uzkalniņi un lupatas. To bija daudz - desmitiem. Loss ieskatījās un saprata, ka tie ir marsiešu skeleti un līķi. Aelitas kalps nemaldināja. Neaicinātus viesus Dieva Hao Vāles zālē gaidīja nāve.

Loss papurināja galvu, atbrīvojoties no baigās dvesmas.

Sameklēja kāpnes uz alas grīdu un sāka nokāpt, aizmirstot par bailēm un briesmām, redzēdams sev priekšā tikai efemēro un slaido Aelitas figūru.

Nolaišanās ilga labu laiku. Trūka pakāpienu un veselu akmens kāpņu bloku, un, neraugoties uz zemo gravitācijas spēku, vajadzēja piesardzīgi kāpt pāri bedrēm un iegruvumiem.

Beidzot viņš nokāpa lejā. Un atkal sastinga, ar izbrīnu skatoties uz bezprecedenta struktūras spēku un skaistumu, ko marsieši sauca par Dieva Hao Vāli. Skaidrs, ka to nebija radījuši ne cilvēki un arī ne marsieši. Tomēr no Zemes aizbēgušie magacitli arī diez vai varēja izveidot tik gigantisku struktūru un nolaist to uz Marsa, iedzīt planētā,  kā naglu koka stienī. Loss juta, ka Vāle uz Marsa parādījās ilgi pirms Debesu Dēliem un, iespējams, miljoniem gadu pirms Marsa civilizācijas ziedu laikiem.

No plaisas ap Vāles mirdzošo dzīvsudraba korpusu atskanēja skanīgs metālisks striņķšķis.

Loss nodrebēja, sāka steigties. Likās, ka kāds uz viņu skatās, smagi, uzmanīgi, neapmierināti, it kā izlemtu, ko darīt ar jauno nelūgto viesi.

Loss, atbildot, atņirdza zobus. Viņamkļuva jautri un baigi, sapņu uzbudinātās asinis sitās viņam galvā kā ar āmuru, viņš gribēja ar dūrēm dauzīt sienas, cīnīties ar ienaidniekiem un satriecošā ātrumā steigties uz priekšu.

Paklupis pār drēbju uzkalniņu - sen mirušā marsieša miesa bija sažuvusi, satrunējusi, palicis tikai pelēks skelets - viņš atjēdzās, nomierināja drebēšanu rokās, sāka iet lēnāk. Kaut kas pazibēja zem kājas. Viņš noliecās.

Medaljons! Tas bija uz Aelitas viņu atvadu naktī Liziaziras alā! Aelita bija šeit! Un viņa speciāli nometa medaljonu, lai viņš nešaubītos par ceļa pareizību!

- Aelita! - izsprāga no krūtīm.

Izklīstoša atbalss atnesa ierasto rečitatīvu: lita-lita-lita-lita ... Ne skaņas atbildei. Un tomēr sirds saka - viņa ir šeit! Vāles iekšpusē. Jo nav kur citur paslēpties.

Loss noskūpstīja medaljonu, sajutis ar lūpām apreibinošo indes asumu un mīļotās lūpu smaržu, paslēpa zeltlietu kabatā pie pārējām trofejām.

Lūk arī tilts, ovāla lūka, kas ir cilvēka augstumā, iekšpusē sarkans mirdzums. Nu ko, nav kur atkāpties, Debesu Dēls?

Neej, vecais muļķi, nomirsi! - dvēselē ierunājās prātīga balss.