Magacitli

Nastja uzmanīgi ielūkojās ainavā zem kājām: pilsētu drupas, no dienvidiem tuksnesis, rietumos plato - viss pārklāts ar kanāliem, galvenokārt sausiem - un ziemeļos kalni.

- Ja ticēt marsiešiem, Svētais Slieksnis atrodas Liziaziras pakājē, bet tas ir aiz tuksneša, dienvidos.

- Tu teici, ka Tuskubs aizbēga uz ziemeļiem.

- Ja neatradīsim Losu un viņa ceļabiedru pie Sliekšņa, lidosim viņus meklēt uz ziemeļiem, uz šo pašu Dieva Brūci. Interesanti, kādu nozīmi marsiešu senči ielikuši šajā vārdā?

- Varbūt tas ir krāteris, nokrituša meteorīta pēdas?

- Pieņēmums ir loģisks, bet pagaidām nedzen zirgus, Ždanov, galu galā viss noskaidrosies. Uz priekšu!

"Golems" metās uz dienvidiem ...

Dieva Hao Vāle

Pēc trīs stundas ilgas klaiņošanas pa tuneli viņš atklāja sevī jaunu īpašību - vēlmi pretoties! Līdz šim Loss dzīvoja ar filozofisku vienaldzību pret to, kas viņam notiek apkārt. Pazaudējis savu zemes sievu, viņš iegāja vientulībā, sevis žēlošanā, pēc inerces turpinot inženiertehnisko darbību. Izgatavoja aparātu. Nedaudz atmaiga, sāka sarunāties ar cilvēkiem. Aleksejs Ivanovičs Gusevs, bijušais sarkanarmietis, kurš piekrita lidot kopā ar viņu uz Marsu, lika Mstislavam Sergejevičam pārvērtēt attieksmi pret pasauli, no jauna pārskatīt cilvēku problēmas, jūtas un vēlmes. Strādnieku līdera, Tuskuba pretinieka marsieša Hora vārdi, ka "neganti un valdonīgi jāmīl dzīve", iekrita dziļi dvēselē. Bet tikai pēc tam, kad bija pazaudējis savu Marsa mīlestību - Aelitu un atgriezies uz Zemes, Loss saprata, ka viens pats viņš nav nekas! Nevienam nevajadzīgs! Viņu žēloja, attāli un bailīgi, kā slimu cilvēku, bet viņam neticēja. Bet viņš nevēlējās, lai viņu žēlo. Viņš sapņoja par mīlestību, par uzticīgu dzīvesbiedreni, par draugiem, kuriem viņš būs vajadzīgs kā gaiss, tāds kāds viņš ir. Tomēr viņš pēc būtības neko nebija darījis, lai iekarotu mīlestību un iegūtu draugus. Dzīvoja sevī un sev. Bet tagad bija pienācis laiks izvēlēties: palikt tam, kāds viņš bija, ar atmiņu un vilšanos slodzi, filozofiskām dīkām pārdomām vai arī kaut ko izdarīt, izmainīt dzīves ritmu, pacelties pāri pasaulīgajiem rūpestiem un vieglajām jūtām, kļūt nevis par vēlmju un garīga slinkuma vergu, bet gan par esības saimnieku! Un Losa sirds, piecdesmit piecus gadus veca vīrieša sirds, piepildot asinsvadus ar asinīm, atšķaidītām ar melanholiju, pēkšņi uzliesmoja ar dusmām un nicinājumu pret sevi un sacietēja. Viņš negribēja mirt, jo nebija pabeidzis to, kā dēļ atlidoja uz Marsu. Viņam nebija tiesību mirt!

Atvērās otra elpa. Redze saasinājās. Loss jau varēja brīvi orientēties tuneļa tumsā, neskatoties uz gandrīz pilnīgu gaismas neesamību. Tikai reizēm uz rupji apstrādātajām sienām vai griestiem gadījās kvēlojošas pelējuma vietas. Šajā iluzoriskjā gaismā viņš ieraudzīja virkni aku un laimīgi aizgāja tām garām. Tad viņš pa metāla cauruli šķērsoja pretīgas smakas izplatošu bezdibeni, pārlēca pāri diviem desmitiem plaisu. Uzdūrās vēl vienai bruņurupucim līdzīgajai mašīnai, ar kādu pats bija nesen braucis, un stundu atpūtās tajā, ērtā krēslā, sūkājot neaizdegtu pīpi. Tad viņš atkal gāja uz priekšu, sakodis zobus, sapņodams par malku ūdens; blašķē ūdens vēl šļakstījās, bet viņš to glabāja, nezinot, cik ilgi vēl būs jāiet.

Spēki beidzās pēkšņi.

Loss pēkšņi sajuta reiboni, apstājās, notupās... un zaudēja samaņu. Bezsamaņa pārvērtās dziļā miegā, īsā, tikai divu stundu garumā. Bet atpūtinātais organisms iesaistījās darbā bez iešūpošanas.

Loss pamodās, apsēdās, ielūkojoties tumsā, domādams, kur viņš atrodas un kas viņam noticis, un uzreiz nesaskatīja vājas gaismas gredzenu tālumā. Ātri saprata, ka uz redzamības robežas spīd tuneļa gals. Un tad radās cerība to sasniegt.

Spēki pieauga. Viņš piecēlās un gāja, sākumā klupdams, klibodams, tad arvien pārliecinošāk un ātrāk.

Tumsa sāka izklīst. Drīz parādījās apaļa, gaiša tuneļa atvere, kas izveda kaut kādā alā. Loss vienā elpas vilcienā pārvarējis pēdējos simtus metru, iegāja kupola formas ledus grotā, kuras griesti un sienas no iekšpuses kvēloja maigi kā dārgs opāls.

Loss spēra vēl divus soļus un apstājās. Streikoja sirds.

Visur gulēja marsiešu kareivju līķi. Viņi izrādījās nogalināti pavisam nesen, spriežot pēc asiņu, dzelzs, šaujampulvera un elektrisko izlāžu smakām.

Dīvainas mašīnas, kas sastāvēja tikai no metāla pilieniem un notecējumiem, konusa formas teltis, elektriskās iekārtas zibeņu mešanai, konteineru kalni - viss bija izšķaidīts un izmētāts ar kaut kādu griešanas staru. Un atkal līķi, līķi, līķi ...

Aizturējis elpu, Loss staigāja pa zāli, ieklausoties pazemes klusumā, atbalsojošā viņa soļus. Neviena ... Vai tiešām visi miruši?!

- Hei, vai ir kāds dzīvais? - viņš pasauca. Dreboša atbalss atbildē: - ...vais, ...vais, ...ais ...

- Atsaucieties! ... Aelita! ... lita-lita-lita-lita ...

Zāles centrā kaut kas nobrīkšķēja. Brīkšķi atkārtojās.

Loss steidzās skaņas virzienā.

Liela zeltīta telts, kas brīnumainā kārtā palikusi neskarta vispārējā grautiņā, atmests priekškars ... Loss ielēca iekšā, uzreiz nepieradis pie pustumsas.