Magacitli

Aka viņu ieveda kausa formas iedobumā ar daudzām tumšām nišām. Trīs no tām izgaismojās, viņam parādoties, to iekšpusē gulēja zaļgani caurspīdīgas stiklaina izskata bumbiņas, kuru iekšpusē peldēja mazākas un tumšākas bumbiņas. No attāluma šādu dubultu bumbu varēja sajaukt ar aci.

- Kas tas ir? - Loss nomurmināja.

- ZAK, - teica gids.

- Kas?

- Avārijas Aizsardzības komplekts.

Mstislavs Sergejevičs atcerējās Augstā caurspīdīgo uzvalku, kas izlobījās no želejveida gabala saiņa.

- No kā tāds aizsargā?

- Maksimālā programma - no vakuuma līdz plazmas temperatūrai un maksimālajām slodzēm līdz simtam KPA. Bet šo ZAK derīguma termiņš jau sen ir beidzies, tāpēc, visticamāk, tie nenodrošinās maksimālo aizsardzību.

- Atkārtojiet vēl vienu reizi, bet lēnāk.

Pauze. Šķiet, ka ceļvedis pārdomā un patiešām meklē vienkāršākus terminus savā vārdu krājumā.

- Jūs kādu laiku varēsiet strādāt atklātā vakuumā absolūtās nulles temperatūrā vai arī spēcīgu pozitīvu temperatūras gradientu zonā. Maksimālā temperatūra ir aptuveni desmit tūkstoši grādu.

- Oho! - Loss pamāja ar galvu. -  Uz Saules virsmas, un arī tad tikai seši tūkstoši grādu. Kā uzvilkt komplektu?

- Uzlieciet uz galvas un nospiediet ar roku.

 - Uz galvas negribu. Kābūtu, ja to uzlikt uz krūtīm?

- Komplekts ieslēgsies daļēji. Galva neieies aizsardzības zonā.

- Iztikšu.

- Kā vēlaties.

Loss uzmanīgi, ar diviem pirkstiem, paņēma bumbu, gandrīz to nometa: tā izrādījās mīksti elastīga, auksta un slidena kā varde. Uzlika to uz krūtīm, zem kakla, gribēju nospiest, bet laikus pārdomāja. Noņēma plecu somu un tikai pēc tam ar pirkstiem saspieda bumbu.

Nošņācās.

Loss nodrebēja, grasījās "vardi" nomest, bet nepaspēja.

Bumba izplūda straumēs visos virzienos un dažos mirkļos aptvēra ķermeni no visām pusēm. Tikai rokas un galva palika brīvas. Drēbes iespiedās ādā. Loss saspringa. Tūlīt spiediens uz ķermeni samazinājās: apvalks, kas cilvēku bija pārklājis ar caurspīdīgu plēvi, pielāgojās īpašnieka vēlmēm.

Loss pamāja ar rokām un kājām, pabrīnījās par sajūtām: šķita, ka kāds palīdz viņam kustēties. It kā spēks būtu palielinājies. Viņiem šeit ir nopietna tehnika, pat domas lasa.

Viņš uzmeta somu uz muguras. Padomāja, noņēma, izņēma rezerves jostu, savilka to uz jostasvietas, aiz tās aizbāza mauzera maksti.

Tā, kas tālāk?

Bļodas formas istabas grīdā klusi izkusa lūka, un vāka vietā izveidojās gaismas plīvurs.

Atkal aka? Cik tad var? Vai tiešām nav iespējams uzreiz nokļūt inka pieminētajā "ass terminālī"?

Viņš piegāja pie lūkas, ieskatījās: tumša caurule un neviena kronšteina. Še tev reize! Kā tad nokāpt?

- Lifts, - teica cilvēku vērojošāis mehāniskais kalps.

- Es neredzu kabīni ...

- Nostajieties uz pļuma.

- Uz kā?

Klusums.

- Uz šī gaismas režģa, vai?

Loss pacēla kāju, pēc tam, paklausot uzplaiksnījušai domai, atgriezās gaismas nišā, izvilka vēl vienu aizsargkomplekta bumbu un ielika mugursomā. Aelitai varētu noderēt uzvalks, kas pasargātu no visādām nepatikšanām un nelaimēm.

Viņš atgriezās un ar zābaka purngalu pieskārās gaismas plīvuram. Elastīga pretestība. Baisi gan, velns ar ārā! Bet alternatīvas taču nav? Pienācis laiks pierast pie vietējo tehnoloģiju brīnumiem.

Loss ar vatētām kājām nostājās uz tukšās vietas ... un sāka nolaisties, sākumā lēnām, pēc tam ātrāk, ar svilpienu. Nepaspēja ne atgūties, un jau jau atradās akas apakšā, trīs vai četrās sekundēs pārvarot vismaz piecdesmit metrus! Uff! Sargā un palīdzi! pamēģini šeit pierast ... ka tik neaizmaldīties ...

Jauns tamburs, kas neatšķiras no iepriekšējām.

- Ink ... e-e ... Operator, vai jūs esat šeit?

- Klausos.

Re kas par velnu! Viņš tiešām ir visur!

- Esiet tik laipns, izvediet mani pa īsāko maršrutu.

- Jūs dodaties pareizajā virzienā.

- Kur ir tas velna ass terminālis?

Tambura sienā izveidojās durvis.

- Izejiet speisformētāju, pacelieties līdz sešpadsmitajam līmenim un iziesiet uz ass "stīgu". Lifts aizvedīs jūs uz imperatīvkokonu.

- Kur?

- Uz vadības centru.

- Skaidrs ...

Loss pēkšņi sajuta, ka vairs nevar paspert ne soli. padomāja. Apsēdās uz tambura elastīgās grīdas, ne aukstas ne siltas. Izņēma blašķi, izdzēra atlikušo ūdeni un saimnieciski paslēpa to maisā.

- Viss ... mazliet pagulēšu ... nav spēka ... Atspiedās ar muguru pret tambura sienu, domās palūdza Aelitai piedošanu un iekrita sapnī.

Centrāle

Laiva lidoja cauri miglas svītrām, iekrītot telpas melnajās bedrēs bez dibena vai orientieriem. Kāds viņu vajāja, milzīgs, ar nagiem, zobains. Pūķis! Bet pūķis ar cilvēka galvu, kariķēti izķēmots. Viņā bija daudz kas no ceļabiedra, it īpaši dīvainais smīns, pa pusei nicinošs, ironisks, pārākuma smīns.

Niriens lejup. Vējš svilpo ausīs.

Neatpaliek!

Loss izņēma mauzeri, pavilka sprūdu - misēklis, šāviena nav!

Pūķis pērkonīgi iesmējās, atverot ugunīgu muti ...

Loss uzlēca augšā, iepleta acis.

Klusums, maiga gaisma no sienām, miers ... Kur viņš atrodas? ... Ak, jā ... Dieva Hao Vāle ... slingers ... zaru griezējs ... pilnīgas muļķības!