Magacitli

Gaisma no vestibila sienām nomirgoja un sāka izdzist. Izdzisa pilnīgi. Tikai zem griestiem turpināja pulsēt sarkanā gaismas svītra.

- Kas notiek?!

- Slingers tiek ieslēgts darba režīmā.

- Tas ir, kā?

Klusums.

Pār Losu nāca apskaidrība.

- Jūs gribat teikt ka Vāle ... ē-e, kāds mēģināt ieslēgt slingeri?! Kas?!

Un viņš pats sev atbildēja:

- Augstais! Nu, protams, Augstais! Viņš speciāli ieradās šurp, lai varētu iedarbināt Vāli! Bet kāpēc?!

Atkal atbildē klusums.

- Te ir kaut kāds noslēpums ... ko varētu darīt? Man tur ir jānokļūst ar visiem līdzekļiem! Hei, Ink?

Klusums.

- Tiešām iestrēdzis?!

Tambura sienas piepildījās ar violetu mirdzumu. Paldies Dievam!

- Vai jūs mani dzirdat, biedri?

- Dzirdu. Atvainojiet par atslēgšanos.

- Jūs apsolījāt atvērt liftu ...

- Diemžēl liftu sistēma nobloķēta. Pat ass līnijas nedarbojas.

- Ko tad lai dara?

- Ejiet pa dvingeriem.

- Pa akām, vai?

Griestos izveidojās lūka.

Loss nopūtās, ierasti satvēra akas apakšējo kronšteinu, uzvilka sevi augšā, sāka rāpties pa skavām, sajūtot katru ķermeņa muskuļi, kuru atbalstīja caurspīdīgais pārvalks. Nekas, izrausimies,  kā mēdza teikt biedrs Gusevs! Ne to vien pārvarējām!

Vēl viens tamburs, tunelis-caurule, izeja uz nākamo tamburu ... uff!

- Vēl tālu?

- Jūs esat pie mērķa.

Atvērās durvis.

Loss spēra uz priekšu un atradās plašā, gaišā un tukšā koridorā, kas vienmērīgi izliecās abos virzienos. Acīmredzot koridors gredzenveidīgi aptvēra stāva centrālo telpu. Tātad tā ir centrāle? Tas ir, programmētāja imperatīvkokons?

Loss, palūkojies apkārt, lēnām devās pa koridoru kreisajā virzienā.

Sienas izgatavotas no cietām šūnām, katrai no tām iekšpusē balta vai zilgana gaisma. Griesti melni, spīdīgi. Grīda arī spīdīga, bet it kā no marmora. Smaržo pēc elektrības ... - Loss paostīja, - un smaržām, smalki, gandrīz nemanāmi!

Šeit viņa ir, Aelita!

Viņš tikko atturējās lai neizkliegtu mīļotās vārdu.

Te vajag klusītēm, neesi mežā, Mstislav Sergejevič! Negribētos saskrieties ar līdzbraucēju aci pret aci, labāk pieiet nepamanīti, paskatīties, ko viņš dara, un tad ... tad kļūs skaidrs, kā rīkoties.

Smaržu dvesma izzuda.

Loss pagrozīja galvu.

Velns! Nekādu durvju! Kurp doties? Pasaukt? Pasaukt ceļvedi? Bet ja nu izdzirdēs Augstais?

Viņš pagriezās atpakaļ. Pieci soļi, desmit ... smalkas smaržu pēdas ...  Šķiet ka šeit... Siena gluda, nekādu atvērumu, rokturu vai zīmju ...

Loss ar pirkstiem pieskārās sienai un neviļus atlēca atpakaļ. Gaismas punkts ātri iezīmēja ovālu, ovāla biezumā uzplaiksnīja dzirksteles, kas izveidojās par kaut kādu zirnekļveidīgu uguns simbolu.

- Ieeja aizliegta! - īsi nokrakšķēja bezdzimuma balss.

- Atveriet! - Loss atbildot izelpoja.

- Piekļuves reģistrā nav jūsu kodu kartes.

- Atveriet, man steidzami jātiek tur iekšā...

- Esmu spiests pieprasīt imperatīv-dežūru.

- Ja jūs neatvērsiet ... - Loss izvilka savu mauzeri, īsti necerot, ka draudi iedarbosies.

Durvis uzvārījās dūmu vērpetēs un izkusa.

Loss metās uz priekšu, pārkāpa noapaļoto slieksni un apstājās.

Viņš centrāli bija iztēlojies citādi: vadības paneļi, aparatūras skapji un plaukti, ekrāni, rokturi un vadības sviras. Bet bija nonācis membrāniski salocīta kupola iekšpusē ar pulsējošām un gaismu izstarojošām sienām. Kupola centrā no gludas, šķietami granīta grīdas izauga neticamas sarežģītības un skaistuma konstrukcija ar daudziem daudzkrāsainiem zariem un dzinumiem. Blakus tai atkal tieši no grīdas veidojās divas ādainas caurspīdīgas olas, uz bieziem kātiem, līdzīgas neatvērtām ūdensrozēm. Viena no tām pēkšņi atvēra ziedlapiņas, atklājot kaut ko līdzīgu ligzdai vai atzveltnes krēslam, kurā sēdēja un uz viesi ar izbrīnu skatījās ... bijušais ceļabiedrs!

- Sveiki, es esmu jūsu tante! - viņš teica, izkāpjot. - Nu, nekādi nebiju gaidījis šeit jūs redzēt, Mstislav Sergejevič! Goda vārds. Jūs man vienmēr esat šķitis parasts kompleksains sapņotājs, filozofiskas noslieces cilvēks, ne no šīs pasaules, kuram patīk sevis rakāšana un refleksējošas pārdomas. bet izrādās, tomēr esat rīcības cilvēks.

Loss pacēla mauzeri. Roka drebēja. Rīkli spieda ciet tā, ka viņš tik tikko spēja elpot.

- Kur ir Aelita?

Augstā uzacis pacēlās uz augšu.

- Nu ko jūs patiešām, Mstislav Sergejevič, esat ieciklējies uz to zilādaino sievieti? Vai tiešām jūs uz Marsu atlidojāt tikai dēļ viņas?

- Kur ir Aelita?

- Bet, ja es neatbildēšu, jūs pavilksiet sprūdu?

- Es izšaušu! - Loss krekšķīgā balsī pateica. - Es zinu, ka jūs izdemolējāt Tuskuba bāzes nometni un paņēmāt sev līdzi Aelitu. Atdodiet viņu!

Ceļabiedra acīs pazibēja ironijas un šaubu uguntiņas. Viņš paberzēja deguna līkumu, vērtējoši, jaunā veidā, uzlūkodams Losu.

- Jā, tagad redzu, ka jūs esat apņēmības pilns. Apbrīnoju jūsu mērķtiecību un pacietību. Pat nezinu, ko jums atbildēt. Aelita ir šeit kopā ar mani. Es vēl neesmu izlēmis, vai man viņa vajadzīga vai nē. Jocīga jaunuve, pat nedaudz simpātiska, lai gan nesaprotu jūsu jūtas. Bet sirdij, kā saka, nepavēlēsi.

- Laidiet viņu vaļā!