Magacitli

Marsietei purināja galvu, no acīm izplūda asaras.

- Viņi nokrita ... Aelitas nav ... viņi meklēja ... tad atlidoja karavīri ...

- Nomierinies. - Nastja izvilka salveti, pasniedza Ihoškai. - Pastāsti visu pēc kārtas.

Iha noslaucīja asaras ar dūrīti, aplūkoja salveti un paslēpa to dzeltenoranžā halāta krokās. Nopūtusies, sāka stāstu.

Pēc viņas teiktā, izrādījās, ka Loss un viņa drūmais pavadonis ar lidojošu laivu nolaidās šahtā un pazuda. Tad atlidoja gaisa kuģis ar kaut kāda Husana karavīriem, ilgi riņķoja virs šahtas, tajā nolaida divu desmitu karavīru desantu un aizlidoja.

- Un tagad viņiem seko karavīri! - Iha atkal izplūda asarās.

Nastja izņēma vēl vienu salveti un noslaucīja marsietes seju.

- Nepārdzīvo, Debesu Dēli tiks galā ar karavīriem. Tātad Tuskubs slēpj Aelitu kalnos? Ziemeļos?

- Tumigoras alās, netālu no Dieva Hao Vāles. Labāk tur doties caur karalienes Magras labirintu, tāpēc Debesu Dēli devās caur tuneļiem.

- Kāpēc nevarēja pa gaisu? Tā taču ir ātrāk.

Iha nodrebēja, piespieda plaukstas pie vaigiem.

- Dieva Brūci apsargā briesmīgais nezvērs Kadums! Viņam ir simt galvas un simt ugunīgas nāsis! Daudzi kuģi mēģināja sasniegt Dieva Brūci, neviens neatgriezās! Kadums šauj uguni no nāsīm un sadedzina kuģus!

Nastja vērtējoši paskatījās uz savu pavadoni.

- Tu saproti, par ko ir runa?

- Laikam tur stāv ZRK ...

- Tieši tā! Bet tas nozīmē, ka kalnos atrodas kaut kāds svarīgs objekts.

- Dieva Hao Vāle!

- Pareizi. Kas, tavuprāt, tas ir?

- Varbūt Magacitlu bāze? Tas ir, atlantu, kas migrēja uz Marsu no Zemes?

- Iha, kas ir Hao Vāle?

Marsiete izmainījās sejā, sarauca pieri, izbijusies atskatījās.

- Hao vārdu nedrīkst izrunāt ...

- Velti.

- Ko?

- Velti.

- Jā, velti. Viņš ir trīsacainais dievs un ieradās uz Tumas vēl pirms Debesu Dēliem ...

- Lūk, arī atbilde, - Nastja paberzēja plaukstas. - Vāle, iespējams, ir kosmosa kuģis, kas veica ārkārtas nolaišanos uz Marsa pirms atlantu parādīšanās. Tā saimnieki nevēlējās, lai kāds viņiem traucētu, un izvietoja aizsardzības sistēmu.

- Notriecošu kuģus? - Tarass skeptiski sašķobīja lūpas. - Kas tad tie par briesmoņiem šeit atlidojuši? Ar kādu psihiku?

- Psihika, mans dārgais, te nekādu lomu nespēlē. Visu izskaidro dotais uzdevums. Varbūt kosmosa kuģa apkalpe, kuru vadīja tieši šis Hao, kurš vēlāk tika pasludināts par dievu, glābās bēgot. Vai varbūt šeit atlidoja nehumāoīdi, kuru loģika un morāles standarti ir tāli no cilvēciskajiem.

- Vai arī Spēlētāja kalpi ...

- Nu ko? Tā ir laba doma! Vispār dzīve kļūst arvien interesantāka. Es ierosinu nedoties pazemē, karalienes Magras labirintos, bet gan pa gaisu aizlēkt pie Dieva Brūces.

- Un, ja nu mūs notrieks?

- Pirmkārt, iesim "inkognito" režīmā, neviens mūs neredzēs. Otrkārt, "golems" nebaidās no jebkādiem ZRK.

Tarass pieklājības pēc mazliet paklusēja, izlikdamies ka domā.

- Labi, mēģināsim.

- Kas tur ko mēģināt. - Nastja pagriezās pret dialoga beigas pacietīgi gaidošo marsieti,. - Paldies par informāciju, Iha. Mēs atradīsim tavu kundzi un Debesu Dēlu.

- Ai, palīdziet viņiem! - marsiete papleta rokas, piespieda dūrītes pie krūtīm. - Es lūgšos par jums mūžīgi! - Viņas acis pēkšņi kļuva vainīgas, vaigiem uzplauka zilgans "sārtums". - Sakiet, vai otrais Debesu Dēls ... Leksijs... atlidos?

Nastja un Tarass apmainījās skatieniem. Abi saprata, ka runa ir par bijušo Losa pavadoni Alekseju Ivanoviču Gusevu.

- Nezinu, mīļā, - Nastja pašūpoja galvu. - Bet mēs pajautāsim Mstislavam ... ē-e, Debesu Dēlam ar baltajiem matiem, viņam būtu jāzina.

- Es pagaidīšu, - marsiete priecīgi pamāja, atkāpjoties. - Lai Hao nedusmojas uz jums.

- Tu dzīvo šeit?

- Augšā. - Iha norādīja uz aizas vertikālās sienas cekulu. - Es kāju lejā pēc ūdens.

- Varbūt tev kaut kas vajadzīgs?

- Dēls ... Debesu Meita ir ļoti laipna ... nekas nav vajadzīgs, viss ir kundzes slēptuvē. Es šeit dzīvoju jau ilgi.

- Nu ko, visu labu tev.

Marsiešu meitene kā kaziņa aizlēca prom, skrējienā paķēra spaini, atskatījās, pamāja ar roku. Nastja un Tarass pamāja atbildei.

- Laba meitenīte, - teica Nastja. Tarass piekrita.

- Man viņas žēl ... izskatās, ka viņa joprojām mīl biedru Gusevu.

- Un gaida.

- Tikai diez vai sagaidīs.

Kalnos virs zemiešu galvām radās tarkšķoša atbalss.

- Kas tas?

- Kāds lido uz šejieni!

- Laiks doties prom!

Viņi steigšus sakāpa "golemā" un pacēlās. Svētā Sliekšņa dibens ar gredzenu un palaišanas šahtu palika tālu lejā. Viņu sejās pazibēja gaismas spārns: pār kalniem lēca saule. Parādījās tuvojošies balti putni - pieci gaisa kuģi, viens lielāks par otru. Nezināmā Husana karavīri lidoja uz Svēto Slieksni.

- Notrieksim! - ieteica Nastja. - Ka tik viņi nenoķertu Ihu.

- Nav vērts, - nomurmināja Tarass. - Kāpēc mums vajadzīgi nepamatoti starpplanētu konflikti?

- Es tikai tāpat ieteicu, - meitene samulsa. Pievienoja stingrāk:

- Nekļūsti te pārgudrs! Kas šeit ir galvenais?

- Tu, - viņš pēc pauzes pateica.

- Tā lūk! Un klusēt, kad runā ar komandieri!

Tarass iesmējās.

- No kurienes tas?

- Atcerējos senās armijas folkloras fakultatīvās nodarbības. Nu ko, lidojam uz ziemeļiem?

- Kā mēs atradīsim šo Vāli?