Magacitli

- Meklēsim Dieva Brūci. Cik sapratu, tas ir kaut kas līdzīgs kalderai vai krāterim. Droši vien labi saredzama astroblēma. Uzlido augstāk, - inkam pavēlēja meitene. - Piecdesmit kilometru.

"Golems" caur planētas atmosfēru cēlās uz augšu.

Apvārsnis vērās plašumā, lai gan Marsa salīdzinoši mazā diametra dēļ - tikai puse no Zemes lieluma - tas palika diezgan netāls. Ziemeļos kļuva redzams kalnains apvidus: klinšu krāvumi, lūzumi, aizas, krāteri, dažviet pārgriezti ar mākslīgiem kanāliem. Uz rietumiem no tā bija oranžsarkans tuksnesis. Tā kanāli bija gandrīz pilnībā aizauguši ar kaktusiem. Dienvidos sniedzās Liziazīras kalnu drūmie lūzumi un arkas.

- Jā, šejienes Marss nav līdzīgs mūsējam, - sacīja Nastja. - Reljefa formas šeit ir daudz atšķirīgākas. Plus kanāli.

- Skaties! - Tarass nodrebēja, atklājis pie horizonta tumšu ieplaku, ieleju, kas pašķīra kalnus.

- Astroblēma?

- Tūlīt redzēsim.

Pēc minūtes viņa acīm pavērās gigantiska plaisa, kas ar nepieredzēta lieluma rētu pāršķēla kalnu haosu. Tās malas bija noapaļotas un apkusušas, mirdzot glazūrā. Centrālā daļa slēpās ēnā, taču varēja uzminēt, ka lūzuma apakšdaļa ir ļoti dziļa, ne mazāk kā desmit , divdesmit kilometri.

- Tas tik ir krāteris!

- Patiešām, Dieva Brūce!

- Nez, kur šeit slēpjas pūķis Kadums, par kuru runāja Iha? - smejoties teica Nastja. - Vai tu neko neredzi?

- Vēl nē.

- Ir pienācis laiks iedarbināt sistēmu ... - Nastja nepabeidza. "Golems" pēkšņi pārklājās ar dreboša gaisa slāni, it kā būtu uzkarsēts līdz augstai temperatūrai.

- Mēs atrodamies gravilokatora starā! - paziņoja inks - Fiksēju vāju torsionu lauka traucējumu.

- Kāds vēl gravitācijas lokators? - Nastja bija pārsteigta. - No kurienes uz Marsa šāda tehnika?

Tarass sajuta neērtu nemieru, it kā viņu kailu aplūkotu nelaipnas acis.

- Nolaižamies. Man nepatīk ...  - Viņš nepabeidza.

No rētām līdzīgā krātera malu trim vietām uz "golemu" aizlidoja ugunīgi punktētas līnijas. Un pilotu acu priekšā uzliesmoja saule!

Trieciens!

Baismīga spēka rāviens! Tas bija aparāta inks kurš mēģināja izvairīties, izkļūt no lokatora stara. Sirēnas kauciens!

- Lec! - Nastja iekliedzās, domājot "golema" pāreju uz momentālās kustības "stīgu".

Bet bija jau par vēlu.

Vēl viens trieciens satricināja aparātu un pilotu ķermeņus.

Nelabums sagrieza vēderus!

Pēdējais, ko Tarass dzirdēja, bija inka balss:

- Enerģijas zudums! Veicu avārijas nosēšanos! ...

Tad uz galvas nokrita tumsas siena ...

Attapās no dedzinoši aukstas straumes, kas caurdūra plecu, kaklu un galvu. Apziņa noskaidrojās. Kļuva skaidrs, ka iedarbojusies unika medicīniski adaptīva sistēma, kas ieslēdzas neatkarīgi un lika īpašniekam atjēgties.

- Aelita ... - viņš mehāniski iesaucās.

- Apsveicu, Ždanov! - kļuva dzirdama izsmiekla pilna Nastjas balss. - Tu jau sapņo par Aelitu. Biedrs Loss tevi galīgi nesapratīs.

Asinis metās uz vaigiem.

- Es... tikai gribēju ...

- Nemaz netaisnojies. Celies, slinkuma maiss, ejam meklēt tavu marsieti.

- Viņa nav mana, - Tarass protestēja.

- Labi, labi, jokoju. Lien laukā!

- Tumšs ... ieslēdz gaismu.

- Neieslēdzas.

- Kas tas bija? Mūs notrieca?

- Izskatās gan.

- Ar ko var notriekt "golemu"?!

- Ar Kadumas pūķa puņķi. - Nastja nervozi ķiķināja. - Viņš patiešām sargā Dieva Brūci.

- Bet ja nopietni?

- Kā lai es zinu? - meitene sadusmojās. - Tā sadrebināja, lai pat "golema" aizsardzība neizturēja. Hei, draiver, vai tu mani dzirdi?

Inks neatbildēja.

- Nosprādzis! - komentēja Nastja. - Iztērējis visus spēkus, glābjot mūs. Nu ko, tagad būs jāizkļūst pašiem.

- Kā mēs nokļūsim transgressā?

- Kaut ko jau izdomāsim.

Nastja sakustējās, sāka atbrīvoties no aizsargājošā kokona elastīgajām krokām. Vispirms, ar kājām pa priekšu, izkļuva no pilota kabīnes, pagrozījās pie sfinktera diafragmas. Kaut kas nokrakšķēja. Diafragmā izveidojās sprauga, kas aparāta iekšienē ielaida gaismas staru. Nastja ieslīdēja spraugā un pazuda.

Tarass viņai sekoja.

"Golems" gulēja ieplakā starp zemiem pauguriem un akmeņu kaudzēm. Tas bija zaudējis savu stingro tetraedru formu un bija kļuvis par kūpošu ribu un spalvu konglomerātu. No attāluma tas, iespējams, izskatījās kā putns, kas nokritis uz akmeņiem.

- Nabadziņš! - pažēloja aparātu Nastja. -  tādu triecienu uzņemt uz sevi!

Tarass neteica neko. No zemapziņas atkal parādījās šaubas par izvēlētās uzvedības pareizību, kas lika pārdzīvot. Turklāt nepārgāja sajūta, ka viņus uzlūko tās pašas nelaipnās acis.

- Kurp mēs iesim?

Nastja saritināja ķiveri un pakratīja matus.

- Ir tikai viens ceļš - uz Dieva Brūces centru. Šeit ir jāatrodas Hao Vālei, lai kas tā arī būtu. Vai arī tev ir cits viedoklis?

Tarass arī saritināja ķiveri, ieelpoja šajā augstumā retināto Marsa gaisu, kas bija piesātināts ar izkausēta akmens, metāla un sadedzinātas plastmasas smakām.

- Mani vairāk uztrauc tas, kā mēs varēsim atgriezties.

Draudzenes uzacis savilkās vienā līnijā.

- Rodas iespaids, ka tu esi gļēvulis.

Tarass kļuva sārts, apvainojies izmeta zodu.

- Es nebaidos! Bet mums patiešām ir problēma.