Magacitli

Saule parādījās starp klinšu greizajiem zobiem, izgaismoja kalnu panorāmu. Loss nolaizīja no brezenta sarmu, atcerējās mugursomu, izņēma blašķi un iedzēra malku spirta. Ugunīgs kamols noripoja pa barības vadu, izsita acīs asaru, aizrāva elpu. Bet toties pēc dažām sekundēm drebuļi atstāja sastingušo, pārgurušo ķermeni.

Loss pavēcināja ar rokām, sasildīdamies, izdarīja piecdesmit pietupienus un iekāpa laivā. Domīgi nomurmināja:

- Lūk mēs atkal esam kopā - es un vientulība ... Liktenis laikam tāds? Vai arī es esmu sadusmojis Dievu ar savu stulbumu? Turpinu mēģināt iekāpt tajā pašā straumē ...

Un tūlīt atnāca satraucoša doma: Aelita ir dzīva! Un viņai draud briesmas! Nekavējoties jālido, lai viņu glābtu! ...

Laiva pacēlās, čaukstinot nogurušos propellerus. Plaši pavērās apvārsnis. Sapnis atkal pamāja ar pirkstu Losam. Sapnis, kura nozīmi viņš neizprata. Tomēr tas vairs nebija svarīgi. Vai arī vēl nebija svarīgi. Viņa dzīvi regulēja nesasniedzamā meklējumu likums, un, kamēr viņa sirds mīlēja un plaušas elpoja, cerība sasniegt savu mērķi saglabājās.

Pagāja stunda, vēl viena ...

Kalni, klintis, aizas, klinšu atlūzu un nogruvumu haoss ...

Pazibēja ezers, krastā mājiņa. Bet Loss neapstājās. Viņš dzirdēja Aelitas balsi, viņa sauca, un pat ar šo himērisko aicinājumu pietika, lai liktu aizmirst par visu un laužot kaklu steigtos uz turieni, kur viņu gaidīja mīlestība.

Kalni kļuva stāvāki, bezdibeņi platāki un tumšāki, aizas līkumainākas un dziļākas. Uz lielākās daļas vulkānu nogāzēm gulēja sniegs. Loss padomāju: kaut nepalaist garām Balto kalnu, šeit gandrīz visi kalni ir balti ar sniegu un ledu.

Bet kalns drīz tika atrasts - milzīgs, kā Olimpa vulkāns, kas caur teleskopiem redzams pat no Zemes, tikai tas patiešām bija pārgriezts ar milzu plaisu, kas plato pāršķēla simtiem kilometru garumā. Šis bija Dieva Hao Ceļš jeb Dieva Brūce. Kaut kur, aiz horizonta, kur izzuda plaisa, Marsa dzīlēs iesprūdusi noslēpumainā Dieva Hao Vāle - vai nu Magacitlu priekšgājēju kosmosa kuģis, vai arī planētas trešā mēness fragments, kuru uz tās virsmas nometis sprādziena spēks. Negribējās domāt par tā organizētāja, dieva Hao vai kāda cita spēku.

Loss vadīja laivu ap kalnu, ielūkojoties daudzajās ēnās, bedrēs un klinšu kraujās. Alu meklēja ilgi, līdz ienāva prātā doties taisni spraugā. Ja nezinātu, ka tai šeit vajadzētu būt, to nekad nevarētu atrast.

Laiva ar grūtībām nosēdās uz bedrainās dzegas alas atveres priekšā. No tās dziļumiem nāca kaut kāda nelāga čaukstēšana, viļņos izplūda siltums. Salīgi drebinādamies, Loss iegāja tumšajā caurumā, pastāvēja, pierodot pie pustumsas. Grīdu klāja oļu un gliemežvāku čaulu slānis. Acīmredzot ala kādreiz bija jūras grota, nezināma kataklizma to bija pacēlusi kalnos.

Laterna sen bija apdzisusi. Loss to izmeta. Nācās iet uz priekšu, paļaujoties tikai uz dzirdi, intuīciju un veiksmi. Tomēr viņš ilgi negāja tumsā. Pēc trīs desmitiem metru uzdūrās restēm, vīlies apstājās. Trūka gaismas, lai brīvi orientētos grotā. Neskatoties uz to, Loss restēs atrada caurumu, restu zaru gali bija izliekti visos virzienos izkusušām lāstekām. Kāds šeit bija izgājis cauri, jau ļoti sen, spriežot pēc sastāvējušām, vecām putekļu, pelējuma un mitra akmens smakām.

Restu otrā pusē alas grīda bija pārklāta ar vienmērīgām kvadrātveida plātnēm, virs kurām gulēja plata metāla tekne. Loss paskatījās uz tukšo tekni un paraustīja plecus. Tā neizskatījās kā transporta maģistrāle, līdzīga tai pa kuru slīdēja platforma tunelī zem Svētā Sliekšņa. Visticamāk, caur šo tekni tika piegādāts ūdens.

Pēc apmēram simts metriem Loss uzdūrās vēl vienām restēm, kas arī bija izdedzinātas ar nezināmu ieroci. Aiz tām stiepās atbalsojoša pazemes telpa, kas bija daudz lielāka par grotu. Loss aizdedzināja sērkociņu, bet neredzēja griestus vai sienas. Pazemes tukšums stiepās gandrīz līdz bezgalībai.

Viņš aizdedzināja vēl vienu sērkociņu un ar perifēro redzi pamanīja zibsni. Ieinteresējās, pienāca tuvāk, iededza sērkociņu. Viņa priekšā pacēlās noapaļots metāla kalns, veidots kā bruņurupucis. Tā laikam bija tā pati kuprotā mašīna, kuru pieminēja Tuskubs. Loss pieskārās "bruņurupuča" aukstajam ķermenim un atvilka roku. Likās, ka tas sakustējās. Bet tas bija tīri psiholoģisks efekts. Jūtoties kā vabolīte, apstaigāja mašīnu, tērējot sērkociņus un domājot, ar ko tā kustas. Riteņu nebija, tikai trīs izliekumi izvirzījās zem "bruņām", izciļņi līdzīgi celmiem. Loss uzsita pa tiem ar mauzera rokturi - trula skaņa, it kā tie patiešām būtu izgatavoti no koka. Kādam nolūkam tos izmanto?

Rievots metāla uzblīdums cilvēka augstumā, sprauga ... Tā izskatās kā lūka. Nu ko, vecais Magacitl, būs jālien iekšā?

Loss pasmīkņāja. Līst nekur negribējās. Bet bija par vēlu atkāpties. Ķēries pie vilkšanas, nesaki, ka pietrūkst spēka.

Aizdedzināja sērkociņu, pacēla lūkas "pietūkumu". Pelēka kamera, kniedes, ribas, kāpnītes, lūkas kakls augšpusē. Eh, kur mūsējie nepazuda! ...