Magacitli

- Nešaujiet! Es gribu parunāt ar Tuskubu!

Marsieši apklusa. Arī pelēko halātu pūlis pie raķetes sastinga.

- Nešaujiet! - klusāk atkārtoja Loss. - Man vajadzīgs Tuskubs. Es nevienam nedarīšu neko ļaunu.

Viņš izvilka no maksts mauzeri, - karavīru ķēde nodrebēja, atkāpās, - nometa uz akmens.

- Aizvediet mani pie valdnieka!

Uz priekšu izlēca kārtij līdzīgs marsietis, ar akselbanti uz pleca.

- Hatskha mirkh ro Tuskub!

"Aizvediet viņu pie Tuskuba!" - saprata Loss. Viņš atskatījās, bet Augsto neredzēja. Ceļabiedrs nekādā veidā nenodeva savu klātbūtni.

Viņu ielenca pūlis un veda. Starp sīkajiem marsiešiem viņš patiešām bija milzis - divas galvas tiesas garāks par visiem citiem.

Nokāpa šahtā, apgāja apkārt raķetei.

- Ko viņi dara? - Loss pamāja uz strādniekiem.

- Gatavo lielo upuri dievam Hao, - virsnieks ar akselbanti cienīgi nopīkstēja; tuvāk par trim metriem tuvoties Debesu Dēlam viņš piesargājās.

- Kurus jūs gatavojaties upurēt?

- Nodevēju Husanu! Un visu viņa dzimtu!

- Jā, - Loss pamāja, atcerēdamies Augstā vārdus, - ja palaidīsit raķeti, upuru būs daudz.

Viņus pavadīja ar blāviem, izsalkušiem skatieniem. Neviena strādājošā acīs nebija ieinteresētības. Tikai bailes un melanholija. Tukšas, novājējušas sejas, melni mutes dobumi, asi deguni, vienaldzīgas acis. Šie cilvēki bija miruši jau sen, lai gan vēl pārvietojās.

Dvēselē raisījās līdzjūtība. Un uzreiz sirds sāka pukstēt straujāk, pietrūka elpas. Aelita! Vai tiešām viņš viņu beidzot ieraudzīs?!

Iegriezās tunelī, taču tālu negāja.

Sudraba durvis sienā, četri karavīri, elektrisko zibeņu metējs.

- Ae toslo hamagacitl! - skarbi pavēlēja apsardzes virsnieks.

Karavīri atkāpās.

Durvis atvērās.

Virsnieks ienāca pirmais, atskatījās, pamāja ar roku.

Karavīri pavērsa ieročus.

Loss spēra soli uz priekšu, atturot nepacietību, nejūtot ne karstumu, ne aukstumu, neredzot neko citu kā Aelitas seju. Sāpīgi atsitās ar pieri pret zemo durvju augsmalu, attapās.

Īss koridors dziļajā akmens alā, ko apgaismo elektriskā lampa, režģainu siju kabīne ar zelta grīdas plāksni.

- Ej, Debesu Dēls! - virsnieks atlēca malā. - Tevi satiks.

- Tuskubs?

Gandrīz nemanāma aizķeršanās.

- Tuskubs.

Loss iegāja būrī. Kabīne uzreiz sāka pacelties uz augšu. Garām peldēja akas dzirkstošās sienas. Horizontāls štreks, karavīri. Kristāliskas sienas. Vēl viens tunelis, ala, tunelis, tunelis ... Loss saskaitīja sešus krustojumus, līdz būris nokļuva lielā alā, kuru caur griestu logiem apgaismoja dabiska gaisma.

Metāla platforma. Būris apstājās. Loss uz`kāpa uz platformas, ātri paskatījās apkārt.

Ala šķita drūma un bez dibena. Viņš paskatījās uz leju un lielā dziļumā ieraudzīja asu, spīdīgu konusu. Raķete! - uzplaiksnīja minējums. Būris viņu aizveda līdz šahtai, kur stāvēja palaišanai gatavā raķete. Dīvaini, ka, ceļoties augšā, viņš nepamanīja akas slīpumu. Lai arī pie mazas gravitācijas viss ir iespējams. Kur tad Tuskubs?

Viņš paskatījās apkārt.

Būra vairs nebija. Pareizāk tas nobrauca lejā, ienira sānu akā. Viņu atstāja vienu. Tiešām piemānījuši?!

Kaut kas nočerkstēja kā enkura ķēdes.

No sānu tuneļiem, kas iegāja alā - to bija četri -, līda ārā metāla platformas uz sliecēm. Uz tiem stāvēja marsieši dzeltenos mundieros. Tuskuba personīgā gvarde. Viena platforma pavirzījās vistālāk, līdz alas vidum. Uz tās parādījās cilvēki melnos apmetņos ar kapucēm, viens pagājās uz priekšu. Ūsas, bārda ... Tuskubs!

Sirds izlaida sitienu.

Vienu mirkli viņi paskatījās viens uz otru.

Loss atvilka elpu. Mēle kļuva bieza un raupja, tāpēc bija grūti runāt. Drebēja rokas.

- Vesela būšana, - viņš pateica nez kāpēc ukraiņu valodā, izlabojās:

- Ra tao tskha Tuskuba.

Bijušā Marsa valdnieka seja palika nekustīga, tikai bārda kustējās runājot:

- Ko Debesu Dēls vēlas pazemē? Kāpēc viņš atgriezās?

- Tu zini, - Losam atgriezās pārliecība. - Tava meita ir mana sieva Dieva priekšā. Es atgriezos viņai pakaļ. Kur ir Aelita?

Tuskubs neatbildēja uzreiz, viņa balss atgādināja novecojuša lauvas ņurdēšanu:

- Viņa nav Debesu Dēla sieva. Aelita ir paredzēta kā upuris dievam Hao un tiks atdota viņam.

Loss pašūpoja galvu.

- Vai tev nepietiek ar tiem miljoniem padoto, kurus jau esi upurējis? Par ko? Par varu? Vai arī tu vēlies vispār iznīcināt dzīvību uz Tumas?

- Debesu Dēls nesaprot mūsu likumus un rūpes. Kas viņam Tuma?

- Var jau būt ka es nesaprotu, bet es ticu acīm, kas redz tikai iznīcību un nāvi. Bet es patiešām nevēlos iejaukties jūsu darīšanās. Atdod man Aelitu, un es aizlidošu atpakaļ.

Tuskuba acis pazibēja.

- Viņa ... negribēs tevi redzēt ...

- Vispirms tu viņai pajautā. Viņa mani pasauca ar radio, es atlidoju. Pasauc viņu šurp un pajautā.

- Tu esi atgriezies veltīgi, - Tuskubs pašūpoja galvu. - Vienreiz mēs tevi jau nogalinājām, bet tumsas spēki ir augšāmcēluši Debesu Dēlu. Tagad mēs šādu kļūdu nepieļausim. Tevi upurēs kopā ar manu meitu, un tad pār Tumu uzspīdēs jaunas dzīves ausma.