Magacitli

Nastjas skafandra "taurenītis" ienira tuneļa atverē, kas sākās desmit metrus virs sala pārklātā konusa malas. To darīja arī Tarass. Un uzreiz pārgāja sajūta, ka kāds skatās mugurā, it kā tā būtu izslēgta.

Debesu dēls

Kaut kur dziļi krūtīs sakustējās karsta ogle, apdedzināja sirdi ...

 Loss nodrebēja, akli pataustījās ar rokām sev apkārt, meklējot auksta ūdens kausu ... un pamodās.

Viņš augšpēdus gulēja uz cieta, acis skatījās debesīs, gaiši pelēkās un garlaicīgās kā ar suriku nokrāsots kuģa sāns.

Tomēr patiesībā tie bija griesti, un inženieris Loss Mstislavs Sergejevičs gulēja nevis uz zemes, bet gan milzīgas, par slingeri sauktas konstrukcijas iekšpusē. Vai Dieva Hao Vālē.

Atmiņā atkal uzpeldēja pēdējā nakts, kopā ar Aelitu iepriekšējā lidojumā, indes rūgtums uz lūpām, karavīri, šāvieni... Tad uz viņu šāva marsieši, uz viņa ķermeņa joprojām ir rētas, bet tagad zemieša šāviens, šāva Debesu Dēls - ka viņa māti! - kuru viņš paņēma līdzi uz Marsu cerībā iegūt uzticamu draugu un ceļabiedru. Viņš izrādījās izcils biedrs... izšāva bez vilcināšanās...

Prātā ienāca humorista rakstnieka Zoščenko rindas:

- Stāt! Šaušu!

- Stāvu...

- Šauju!

Loss vāji pasmaidīja. Bet tad viņu caurstrāvoja doma par Aelitu. Augstais viņu paņēma sev līdzi.

Viņš sakustējās, kārpīdamies ar kājām un rokām, mēģinot piecelties. Kaut kā piecēlās, nepievēršot uzmanību sāpēm krūtīs. Aptaustīja krūtis, kur trāpīja nezināmā ieroča izlāde. Augstais garām neaizšāva, bet izglāba aizsargtērpa plēve. Pretējā gadījumā viņš jau būtu miris.

Kungs, kāpēc tu radīji tādus cilvēkus kā Augstais, nežēlīgus un bez principiem? Galu galā viņi nemīl ne citus ne sevi, nemīl dzīvību ...

Loss paberzēja asarojošās acis un palūkojās apkārt.

Tas pats konuss, režģu kolonnas, zilganas gaismas svītras sienās, ļoti auksti, kā stiprā salā uz lauka. Tikai grīda vairāk vai mazāk silta. Ja ne šis apstāklis, viņš būtu nosalis.

Trīs soļu attālumā uz grīdas ir kāds priekšmets ... Velns parāvis, asaro acis ... Šķiet, ka tas ir mauzers, kuru viņš nometa. Noderēs. Tikai tagad viņš šaus pirmais un noteikti galvā! Ar tādiem cilvēkiem kā Augstais, var netaisīt ceremonijas, tādi nežēlos nevienu savu mērķu labā.

Loss iebāza mauzeru makstī, vēlreiz apskatīja tukšo telpu. Augstais, protams, nobloķējis izeju, taču tā nav vajadzīga, kamēr Aelita ir nebrīvē. Viņa jāatrod, jānogalina ceļabiedrs, ja viņš traucēs, un tikai tad jāmeklē izeja. Nez, cik ilgi viņš gulēja bez samaņas?

Loss pašķielēja uz hronometru.

Ciparnīca ir sadauzīta, viens rādītājs pazudis. Žēl. Bet pēc sajūtām šķita, ka nav pagājusi vairāk kā ceturtdaļa stundas. Augstais nevarēja aiziet tālu. Un kur lai viņš ietu? Uz centrāli, no kurienes viņš kontrolē slingera mehānismus. Tur arī vajag viņu meklēt.

Loss apstaigāja konusa formas telpu, pētīdams sienas un meklēdams lūku. Tad viņš pārskatīja grīdu un atrada pie vienas kolonnas gredzenveida izvirzījumu. Atcerējās neparasto liftu, kuru viņam ieslēdza ink-operators, Vāles neredzamais kalps. Varbūt tas ir lifts?

Viņš nostājās gredzena iekšpusē.

Nekā.

Viņš piespēra kāju.

- Nu, ieslēdzies.

Tas nostrādāja!

Gar gredzena malu aizslīdēja gaismas čūska, un aplis, uz kura stāvēja inženieris, sāka laisties lejup.

Nekas, pāragri mani norakstīji, Loss pie sevis nosmīnēja. Bērni nedzimst veciem cilvēkiem. Bet man būs bērns! Zemes un Marsa dēls. Debesu Dēls! Viņa dēļ ir vērts paciest!

Lifts aplis - kas tā galu galā par pārsteidzošu lietu, ne tev kabīnes, ne margu, ne trosu, ne motora! - sasniedza apakšējā stāva telpu, apstājās. Loss nokāpa no tā, un disks kā putns uzlidoja, aizverot tvaikojošo caurumu griestos.

Telpa bija apaļa, ar izliektām membrānveidīgām sienām ko no augšas uz leju savienoja bālganas šuves. Šuvēs bija caurumi, kā milzīgas poras sierā. Loss ieskatījās vienā, otrā, trešajā - pārāk šauri, lai izlīstu cauri. Bet ceturtais - cilvēka augumā. Apskatīsim, kurp ved šis caurums.

Krokas, ribas, gludi izliekumi, no iekšpuses mirdzošas sienas. Visvairāk koridors izskatījās kā tukšs asinsvads. Vai drīzāk zarna. Neiekrist "kuņģi"! Nebūs nekāds pārsteigums, ja Slingers - Vāle - ir dzīvs.

Loss pasmīkņāja, pagrozīja galvu. Liekas pajokoja, bet tomēr nepatīkami. sagribējās smēķēt. Bet vēlme drīz pārgāja. Viņš jau bija iemācījies iztikt bez dūmu strūklas, kas ieplūda plaušās.

Eja pagriezās pa labi, sienu mirdzums satumsa, gaisā parādījās nepatīkama ķīmiska smaka. Vai tik biedrs Augstais nav cauri gaiteņiem palaidis indīgu gāzi?!

Loss paskatījās apkārt kā vajāts dzīvnieks: ne plaisiņas, ne caurumiņa - tukša caurule. Nav kur bēgt!

Nomierinies, ierunājās iekšējā balss. Neviens tevi neindēs. Ceļabiedrs ir pārliecināts, ka tu esi nogalināts, viņš speciāli nemeklēs. Tava augšāmcelšanās būs kā sniegs uz galvas. Pasteidzies, bet nekrīti panikā.

Klausos! - viņš paklausīja pats sev un nožēlā nopūtās: eh, ja ar viņu būtu inks-operators, cik daudz vieglāk būtu iet ...

Eja atkal pagriezās, nemanāmi slīdot lejup.

Spirāle! Tā jau ir bijss. Caurule iet spirālē ap galveno asi. Vai tiešām no tās nav izejas uz centrāli?