Magacitli

- Varbūt skaisti, bet ne veselīgi.[zdorovo - kārtējā vārdu spēle krievu valodā] - Viņš uzlika pēdējā vārda uzsvaru uz priekšpēdējo zilbi. - Paskaties labāk šeit.

Stars no tumsas izrāva pie sienas guļošus pelēkbrūnus uzkalniņus - marsiešu līķus. Precīzāk - skeletus zem drēbju kaudzēm.

- Arheologi?

- Spriežot pēc formas tērpiem - karavīri.

- Viņi tomēr tikuši līdz šejienei. Lūk kas mūs apvieno - slāpes pēc noslēpumainā. Marsieši ir tādi paši cilvēki  kā mēs.

- Kurš gan par to šaubītos. Tikai karavīri šeit nenāca, dzenoties pēc noslēpumainā. Viņi izpildīja pavēli.

- Tu esi pesimists.

- Bet tu - īgņa.

- Es to tāpēc, ka, pēc Ihas domām, Losa pavadonis marsiešus par cilvēkiem neuzskata.

- Viņa varēja kļūdīties.

- Tādās lietās, dārgais kolēģi, sievietes nekļūdās. Tomēr nesāksim plašas diskusijas. Es redzu caurumu, iespējams, pāreju uz blakusesošo alu.

Ceļotāji iegāja jaunā tunelī, ļoti zemā un šaurā, kas, par laimi, drīz izbeidzās un noveda viņus pie sala pārklātas, metāliska izskata sienas.

- Vāle!

- Varbūt tikai šķērssiena? - Tarass paklupa pār raksturīgo uzkalniņu - skeletu kombinezonā - un iekoda mēlē.

No viņa pieskāriena uzkalniņš saira, uz sāniem aizlidoja mirdzoša zelta maska: smaidīga mēness formas mute, plati vaigu kauli, divas šauras acis un trešā - uz pieres, izliekta, fasetveidīga.

Viņi tuvojās, aplūkojot zilo ar  sarmu pārklāto sienu.

- Nē, tā tomēr ir Vāle, - sacīja Nastja, nepievēršot uzmanību maskai. - Intravizors neņem. Šķiet, ka sienas biezums ir trīs metri, un tā izgatavota no kristāliska monolīta.

- Tērauds?

- Kaut kāds dzelzs izotops.

- Tad mēs neiekļūsim. "Universāls" neizlauzīsies cauri šādai sienai.

Nastja pienāca tuvāk, ar dūri pieklauvēja pie sienas. Viņa smejoties teica:

- Kā pasakā teic? Sezam, atveries?

Nekas neizmainījās.

- Mums jāmeklē cits ... - Tarass nepabeidza. Kāds uz viņu cieši paskatījās.

Sienā iemirdzējās ceriņkrāsas zvaigzne, bieži samirgoja, it kā jautātu viesiem, kas viņiem vajadzīgs. Tad atskanēja augsta balss, it kā dziedātu dziesmu. Nepazīstamā valodā noskanēja īsa frāze.

- Izskatās, ka mums tiek pieprasīta parole.

- Lingvers nevar identificēt valodu. Ko darīt?

Tarass palūkojās apkārt, nezinādams, ko darīt, ieraudzīja zeltaino trīsacu masku un, pēc intuīcijas, pacēla to augšup un nolika pretī mirgojošajai zvaigznei.

Zvaigzne nodzisa.

Atskanēja īsa metāliska čīkstoņa, un sienā, kas šķita monolīta, parādījās plaisa. Zemiešu acīs ieplūda drūma, tumši sarkana, kā asinis, gaisma. Plaisa sasniedza metra platumu. Metāliskā balss pavēloši kaut ko noķērca.

- Ātrāk! - komandēja Nastja, un kā bulta iemetās lūkas spraugā.

Tarass bez vilcināšanās sekoja viņai. Viņi nonāca šaurā, šķautnainā kastē ar porainām pelēkām sienām. Sprauga aiz viņiem aizvērās, pazuda. Šīs struktūras tehnika parādīja tādus pašus darbības principus kā zemiešu: enerģijas rāmju izmantošanu, lauka indukcijas, topoloģisko izvērsi un programmatūru. Tarasam ienāca prātā doma, ka tas galīgi neatbilst Alekseja Tolstoja aprakstītajai tehnikai. Losa un Aelitas laikā vēl nebija automātiskā nodrošinājuma vai kompjūtersistēmu atbalsta. Acīmredzot tā pati doma ienāca prātā arī Nastjai.

- Šī lieta nav marsiešu izcelsmes, - viņa pārliecinoši paziņoja. - Varbūt uz tās šurp atlidoja attīstītākas civilizācijas pārstāvji.

Sarkanā gaisma kastē nodzisa, iedegās apžilbinoši zila, tad dzeltena un balta.

- Sanitārapstrāde?

- Droši vien. Acīmredzot tas tiešām ir kosmosa kuģis, mēs nokļuvām pārejas tamburā. Bet lūka nez kāpēc neatveras.

Viņi uzmanīgi aplūkoja tambura sienas un vienā no malām atrada ieliekumu ar izvirzītu četrpirkstu plaukstas rakstu.

- Atslēga?

Tarass pielika sava unika cimdoto roku ieliekumā. Nekā.

- Vajag ar pliku roku.

Nastja saritināja ķiveri, tad atbrīvoja roku un piespieda plaukstu pie ieliekuma.

Kaut kas sienas iekšienē noklinkšķēja, bet durvis joprojām neparādījās.Toties tambura sienas no iekšpuses izgaismojās, tajās parādījās sarežģīts shematisks zīmējums ar daudziem trijstūriem, kvadrātiem, apļiem un līnijām. Visas šīs ģeometriskās formas bija sakārtotas ap vienu garu baltu joslu, kas beidzās divos platos trīsstūros.

- Shēma ...

- Šī ir Vāles shēma!

- Neko sev shēma! Tajā ir tūkstošiem figūru! Kāpēc mums to rāda?

- Nevari uzminēt? Lai mēs izvēlamies vietu, kurp vēlamies nokļūt.

- Bet tu jau zini, kur mums jāiet?

- Protams! Uz Vāles vadības centru! Tūlīt tiksim skaidrībā. Šis te mirgojošais kvadrāts ar divām zvaigznītēm bez šaubām ir mūsu tamburs. Šī ir kuģa centrālā ass, iespējams, tā dzinēja-reaktora iekārta. Daudzas komunikācijas saplūst šeit.

Nastja novilka pirkstu no mirgojošā laukuma līdz ovālam, kas atradās uz ass.

Tajā pašā mirklī zīmējumā parādījās gaismas līnija, kas savienoja kvadrātu un ovālu. Gaisma tamburā nodzisa. Uz cilvēku ķermeņiem nokrita svars un dažu sekunžu laikā samazinājās. Viņi pat nepaspēja kā nākas nobīties.

Gaisma atkal iedegās.

- Uzmanīgāk, - Tarass ievilka elpu, salokot ķiveri. - Neaiztiec šeit ne...