Magacitli

Bet arī viņa nesamulsa, - Tarass atviegloti ievilka elpu, - elastīgi izvairījās no sitieniem ar spirālveida-svārsta vērpi, atbildēja ar dīvainu triecienu - divas plaukstas paralēli pretinieka plecam un pēc tam šķērsām, pārtverot Augstā atbildes sitienu kamēr otra izslīdēja caur aizsardzību un ietriecās viņa ādamābolā.

Viņš atlēca atpakaļ, ar piesardzīgu apbrīnu skatoties uz meiteni, ar roku berzēdams rīkli.

- Apsveicu, lēdij! Jūs pirmšķirīgi pārvaldāt tuvcīņu. Kas tā par sistēmu? Slāvu-Āzijas sintētika?

- Vectēvs iemācīja, - Nastja pasmīnēja, piepūsdama nāsis.

- Kaut kā es par viņu, kā kaujas meistaru, neesmu dzirdējis.

- Nepavisam nav jāplātās ar savām cīņas prasmēm un māku.

- Ah tā ... nu ko, tas ir pareizi.

Augstais atkal metās uzbrukumā, un šoreiz viņam izdevās piekļūt pretiniecei: pēc dažiem mirkļiem nepārtrauktas roku un kāju mirgošanas Nastja aizlidoja sānis, pārmeta salto un tikko noturējās kājās, ar seju pret ienaidnieku. Viņas kreisā roka nedzīvi karājās.

- Re nu, zaudēji, meitiņ, - sacīja Augstais, turēdams rokas sev priekšā ar plēsonīgu pirkstu saliekumu - tīģera ķepu! - Nenovedīsim šo procesu līdz skumjām beigām. Padodies.

- Nekad! - Nastja lepni saslējās. - Mēs vēl neesam beiguši!

- Es jūs atlaidīšu tāpat. Uz visām četrām pusēm.

- Jūs daudz runājat.

- Tad neapvainojies.

Augstais elastīgi metās pie meitenes, mēģinot tuvoties un pārtvert viņas neskarto roku, taču viņam tas neizdevās. Nastja arī pārgāja uz superātru manevrēšanu un veiksmīgi izbēga no ienaidnieka “apskāviena”, vienlaikus ar rokas un pleca vibrācijas viļņu kustību spējot jūtīgi iesist viņam pa kaklu. Bet Augstais tomēr bija pieredzējušāks un spēcīgāks, un beigās Nastja nespēja izvairīties no sitienu sērijas. Viņa tikai mīkstināja enerģijas impulsu ar slīdošu ķermeņa izvērsi un sagrupēja sevi "bumbiņā". Neskatoties uz to, trieciens bija tik spēcīgs, ka viņa aizripoja pie sienas un kādu laiku izkritusi no kaujas ritma, bezpalīdzīgi mēģināja piecelties.

Augstais vērtējoši apstaigāja ap viņu, nolēma neriskēt un piebeigt. Viņš piegāja pie meitenes, kura tupēja uz grīdas balstoties ar dūrēm, iesita viņai ar rokas malu pa kaklu ... un aizlidoja trīs metrus tālāk, no gaisā radušās viesuļa.

- Tagad ar mani! - Tarass blāvi pateica, izstiepis roku viņa virzienā. - Jūs esat šausmīgs nelietis, Mvisu! Ja jūs neprotat saudzēt pretinieku, negaidiet žēlastību no citiem!

Augstais, uzbrukuma nedaudz apdullināts, iesmējās.

- Kāds miers! Jūsu skolotājs droši vien bija morāles un tiesību profesors, puisīt? Apsveicu, viņa students ir labi apguvis pasniegtās stundas. Nu ko, paskatīsimies, kāds tu esi darbībā.

Viņš lēca pie Tarasa, pazūdot no redzesloka, parādījās pa kreisi, sita. Tarass nobloķēja sitienu, atbildēja. Organisms pats pārgāja uz ātrgaitas kaujas dinamiku, un prasmes trenēties kopā ar vectēvu un tēvu uzpeldēja zemapziņas līmenī, kas pareizās atbildes atrada sekundes simtdaļās.

Vienu minūti cīņa noritēja uz vienlīdzīgiem pamatiem. Tad Augstā elkonis negaidīti atrada sāpīgu punktu Tarasa galvas aizmugurē, un viņš iekrita melnu karstu sāpju virpulī, paspējot atbildēt ar "gaiļa piesi" - īkšķi uz pretinieka vaiga atsitiena laikā.

Cīņa beidzās.

- Nav slikti, nemaz nav slikti, - teica Augstais, noslaucīdams asinis no vaiga un ar bažām palūkodamies uz plaukstu. - Man jāatzīst jums tiešām bijuši labi skolotāji. Bet tu mani sadusmoji. Ir pienācis laiks pasniegt tev vēl vienu stundu - ļoti intensīvu sāpju stundu. Es tevi nenogalināšu, bet tu atcerēsies šo mācību visu savu mūžu.

Viņš paspēra soli Tarasa virzienā, kurš bija saliecies un piespiedis plaukstu pie pakauša un apstājās. Viņam ceļā nostājās Loss.

- Beidziet Augstais!

- Jūsu vien te pietrūka, - Ngoro greizi pasmaidīja. - Vai jums nav apnicis spēlēt augstsirdību?

Loss pacēla mauzeri.

- Jūs esat sliktāks par jebkuru zvēru! Ejiet prom, es šaušu. Es zvēru pie Dieva!

- Uz neapbruņotu? Un vai jūs pēc tam sirdsapziņas pārmetumi nemocīs Mstislav Sergejevič?

- Nemocīs!

- Nu re, tas jau kā pie mūsējiem! Šauj ar!

Loss savilka žokļus. Roka nodrebēja.

- Nu, ko tad jūs? Vai gara pietrūkst? - Augstais pēkšņi atradās blakus, izrāva no rokām mauzeri, pielika inženierim pie krūtīm un nospieda sprūdu. - Tā lūk vajag!

Loss iekliedzās.

Aelita izmisumā pieskrēja pie viņa.

Augstais paskatījās uz viņu, paspēlējās ar pistoli, nometa to uz grīdas.

- Oh, šitie intelektuāļi, kā viņi man noriebušies - galvā vienas vienīgas gaisa pilis.

Viņš pagriezās, gatavojoties piebeigt Tarasu un uzskrēja Nastjai. Meitenes seja bija bāla, lūpas pietūkušas, bet izaicinājuma un dusmu uguns joprojām dega acīs.

- Pamēģiniet tikt cauri!

- Ah, jaunkundz, - nopūtās Augstais ar šķību smaidu, - kā man apnikuši tie morāles principi, kas iedzīti jums visiem galvās. Jūs pat nenojaušat, kā tie traucē dzīvot! Palieciet ar mani, un jūs sapratīsit.

- Nekad!

- Arī risinājums. Nāksies atstāt jūs kopā ar jūsu dumiķīti ... uz visiem laikiem.

Augstais lēca, sita. Nastja izvairījās. Vēl viens sitiens, pagrieziens, atbilde, lēciens ar pagriezienu, sitiens ...