Magacitli

Viņai pietrūks sekundes daļas, lai izkļūtu no trieciena vektora. Lidojot pa gaisu vairākus metrus, Nastja nokrita uz sejas un nekustīgi sastinga. Augstais slīdēja pie viņas, domājot pabeigt cīņu ar finiša sitienu, bet atkal paklupa pār Tarasu un nācās novērsties īsā cīņā ar viņu. Tika galā un salauza viņam roku ar spēcīgu sitienu.

Atkal pagriezās pret Nastju, kura centās piecelties. Nomurmināja:

- Man nepatīk spītīgas meitenes, man patīk pakļāvīgas ...

Nastja pēkšņi pati metās pie viņa, veica negaidīti spēcīgu paņēmienu, sāpīgi pieskaroties kakla muskuļiem. Dusmīgais Augstais atbildēja ar nežēlīgu "čūskas triecienu", kas saplacināja ķermeni, līdz muskuļu un mugurkaula plīsumam, un meitene atkal zaudēja samaņu.

- Bravo! - No aizmugures atskanēja kāda drūma balss. - Jūs lieliski tikāt galā ar bērniem, Mvisu kungs.

Augstais sarāvās, ātri atlecot atpakaļ, atskatījās.

Imperatīv-centra zālē parādījās divi šķidri caurspīdīgi "spoki". Viņi izslēdza maskēšanās sistēmas, pārvērtās par vīriešiem kuprotos speciālos skafandros ar "universāla" tornīšiem uz pleciem. Viens bija melnmatains, ar zilām acīm, kas izstaroja aizturētu aukstu niknumu un nicinājumu. Otrais, tāds pats platplecains, nedaudz garāks, pilnīgi bez matiem, tumšu seju un melnām acīm, paskatījās uz Augsto ar tik daiļrunīgu solījumu acīs, ka tam kļuva neomulīgi.

- Ždanovs! ... - Losa pavadonis nomurmināja.

- Viņš pats, - Pāvels drūmi pamāja pašķielējis uz savu pavadoni. - Paskaties, kas tur ir ar bērniem.

- Es arī labprāt parunātu ar viņu...

- Pats tikšu galā.

Belijs piegāja pie Nastjas, pieliecās pie viņas. Viņš no mugursomas paņēma pārnēsājamu automedu, ieslēdza diagiosteru.

Augstais ātri paskatījās apkārt, grasījās steigties pie ar gaismām mirojošā viriāla, bet žilbinoši sarkanu zvaigznīšu punktieris, kas izskrēja deguna priekšā, lika bēglim apstāties. Zvaigznītes caurdūra zāles sienu, uzsprāga, pārvēršoties košās ugunīgās tulpēs, iededzināja sienā duci bedru cilvēka galvas lielumā.

- Nesteidzies, - Pāvels atdalot vārdus teica. - Vispirms parunāsim.

- Bruņots neapbruņotam nav sarunu biedrs, - sacīja Augstais, sakodis lūpu. - Ja neesi gļēvulis - parunāsim bez arsenāla.

- Paturi viņu uz grauda.

Belijs atskatījās. - Tūlīt.

- Kā bērniem?

- Dzīvi, kaut arī brūces nopietnas. Viņus izglāba tas, ka šeit nav Zemes gravitācijas. Ja sitieni būtu smagāki...

- Sapratu. - Ždanovs padomāja un sāka novilkt "kokosu". Palika plānā zilā vienkāršā triko ar muarē koka rakstu.

Augstais, tuvodamies, it kā pirms lēciena, vēroja viņu, piepūsdams nāsis. Caur sakostiem zobiem pateica:

- Nebaidies zaudēt, veci? Tev taču jau pāri septiņdesmit. Man kāds jaunāks derētu.

- Palūkosim, - Pāvels atturīgi atbildēja.

- Nemuļķojies, - Belijs neapmierināti sacīja. - Viņš nav meistarklases cienīgs.

Pāvels spēra soli pretiniekam, mānīgi neveikls, atslābis un lēns.

- Vienu mirkli, - Garais izstiepa plaukstu. - Pirmkārt, nosacīsim kaujas cenu. Ja es uzvarēšu ...

- Nebūs nekādas cenas, - Pāvels mierīgi sacīja. - Dabūsi to, ko esi pelnījis.

- Jūs ko, gribat mani nogalināt?

Ždanovs un Belijs paskatījās viens uz otru, un, izmantojot pauzi, Augstais metās virsū savam pretiniekam, sekundes daļās pārvarot divus desmitus metru.

Likās, ka apjukušais Ždanovs,  nekavējoties zaudēs, nonācis tieša trieciena zonā. Bet pašā pēdējā brīdī viņš pazuda, un Augstā sitienu krusa trāpīja vietu, kur viņš tikko bija stāvējis. Un tad tieši aiz pelēkās figūras parādījās spēcīga figūra zilā triko, un Augstais ar galvu pa priekšu aizskrēja paralēli grīdai, nepaspējot pieskarties tai ar kājām. Pāvela trieciens viņu iemeta "brīvajā peldēšanā", un, ja Pāvels to būtu iesitis mazliet stiprāk, viņš būtu salauzis pretinieka sprandu.

Un tomēr bēglis no Zemes bija spēcīgs cīnītājs. Augstprātīgs, bet spēcīgs. Viņš nesaprata savas misijas izgāšanos un turpināja cīņu. Piebremzēja pie krēsla, papurināja galvu, pamasēja kaklu, sāka riņķot ap Ždanovu, kurš bija apstājies, caur pieri skatīdamies uz viņu. Viņš nogaidīja momentu, uzklupa. Un atkal notika tas pats. Nekustīgs, šķietami aizkavēts un lēns, Pāvels pēdējā brīdī "uzsprāga", kad sitiens pa galvu jau šķita neizbēgams. Pazuda. Parādījās uzbrucēja sānos. Deva triecienu.

Augstais aizlidoja pie sienas, apdullināts, nesaprazdams, kas notiek. Kādu laiku viņš atjēdzās, riņķoja, pārvietojot kājas, it kā parādot nodomu tuvoties. Vairs nesmaidīja. Viņa acis kvēloja, bet tajās nebija baiļu. Tikai slāpes uzvarēt. Plus kaut kāda svārstīšanās.

Lēciens, īpaši ātra vicināšanās ar rokām, liekšanās sānis un niršana, enerģijas triecieni, paņēmienu kaskāde ... Augstā sitiens, Ždanova atbildes trieciens-izelpa. Ngoro Mvisu ar sāpju kliedzienu atlēca, turēdamies pie elkoņa. Viņa seja bija uzpampusi.

- Pietiks ņemties ar viņu, - Belijs norūca, beidzis ārstēt Tarasu. - Jāizsauc dienests.

Augstais izlikdamies, ka turpina cīņu, tā vietā pēkšņi piesteidzās pie viriāla “drūzas”, no grīdas paķēra jaku, izņēma no kabatas cilindru ar sarkano pogu. Atņirdzās.