Magacitli

Augstais, negaidījis uzbrukumu, atstreipuļoja un izšāva.

Loss aizlidoja līdz zāles sienai. Aelita iekliedzās, steidzoties pie mīļotā. Un tad izšāva Nastja!

"Universāla" lādiņš, kuru kontrolēja unika kompjūters, trāpīja pa Augstā roku. Viņš ar kliedzienu nometa ieroci un metās pie kontrolviriāla mirdzošās un vijīgās "Drūzas". Viņš izrāva kaut ko no ar vienu no viriāla zariem savienotā diplomāta, un pacēla to virs galvas. Pagriezās pret jauniešiem. Plēsonīgs mutes atņirdziens, acīs draudoša uguns.

- Stāt! Vēl viena kustība - un es šo zāli uzspridzināšu pie visiem velniem!

Zālē iestājās klusums. Tikai Aelita šņukstēja un kaut ko čukstēja virs inženiera ķermeņa.

- Jūs neuzdrošināsieties ... - vilcinoties nomurmināja Tarass.

- Un kā vēl uzdrīkstēšos! - apsolīja Augstais.  -Atšķirībā no jums, man nav ko zaudēt. Lai gan, no otras puses, es zaudēšu ļoti, ļoti daudz, daudz vairāk, nekā jūs varat iedomāties. Iesaku kompromisu.

- Jūs melojat, - Nastja pašūpoja galvu, nenoņemot tēmekļa krustu no ienaidnieka galvas.

Augstais pakratīja ar pirkstu, parādīja uz dūri, kurā bija saspiests kaut kāds melns cilindrs ar sarkanu pogu.

- Tas ir tālvadības detonators. Bet šis - īpaši "atkailināts" MK. Viņš norādīja ar pirkstu uz diplomātu. - Vajag paskaidrot, kas ir "atkailināts" MK?

- Nevajag. Ko jūs gribat?

- Es gribu, lai jūs aizietu no šejienes. Nekavējoties! Man vienkārši ir jāizvērš slingers, un es to izdarīšu. Par jebkādu cenu! Vai šāda loģika jums ir pieejama?

- Pilnīgi.

Aelita iekliedzās: Loss, kuru viņa uzskatīja par mirušu, pakustējās. Visi paskatījās uz viņiem.

- Konstruktors tomēr ir dzīvelīgs, - Augstais ņirdza.

- Haši šoho! - marsiete ar ienaidu nočukstēja, skatoties uz viņu asaru pilnām acīm.

- Slikts cilvēks, - tulkoja Tarasa lingvers.

- Palīdzi viņiem, - teica Nastja. - Iedod pirmās palīdzības komplektu.

Tarass labprāt devās zālē, bet Augstā kliedziens viņu apturēja:

- Paliec, kur esi, puisīt! Mēs neesam pabeiguši sarunu.

- Bet viņš var nomirt ...

- Pacietīsies!

- Jūsu noteikumi? - Nastja ierunājās tajā pašā tērauda balsī.

- Es ierosinu dueli. Tas ir tieši jūsu garā. - Augstais ar izsmieklu paklanījās. - Lai viens no jums mēģina tikt ar mani galā. Ja jūs uzvarēsiet cīņā, es padošos uzvarētāja žēlastībai. Ja uzvarēšu es, jūs aiziesiet.

- Haši hamagacitl ... - Aelita bezpalīdzīgi šņukstēja, balstīdama Losu, no kura lūpu kaktiņa noripoja asiņu piliens.

Loss saspieda viņas roku, tikko dzirdami nočukstēja:

- Ne jau tādu es paredzēju savu atgriešanos... piedod man...

- Kāpēc klusējat? - rupji teica Augstais. - Cerat mani nogalināt, pirms es ieslēgšu detonatoru? Nav vērts riskēt. Es to paspēšu izdarīt!

- Labi, - Nastja beidzot piekrita. - Piekrītu duelim.

Tarass klusā izbrīnā paskatījās uz savu draudzeni, gribēja kaut ko pateikt, bet meitene ar skatienu lika viņam klusēt.

- Haši šoho... - nočukstēja Aelita. - Hače tua soacr ... mea kulpa ra soacr hamagacitl ...

Mazbērni un vectēvi

Pirmās palīdzības komplekts paveica savu darbu: Loss atdzīvojās. Šāviens no "universāla" viņam bija izdedzinājis caurumu aizsargtērpa plēvē sānos, saplēsis muskuļu audus, salauzis ribu, bet tomēr Mstislavs Sergejevičs nenomira. Platām acīm skatoties uz Tarasa "maģiju",  Aelita neko viņam neteica, bet tik spēcīgi satvēra roku - absolūti cilvēciska pateicības izpausme -, ka Tarass jutās neveikli. Galu galā faktiski viņš jau neko neizdarīja, tikai pielika pirmās palīdzības aptieciņas futlāri cietušā sāniem, bet pārējo tā visu izdarīja pati: analizēja pacienta stāvokli, iztīrīja brūci, apturēja asinis, injicēja anestēziju un aktivizēja cilmes šūnas, lai ātri sadziedētu brūces. Divas minūtes vēlāk Loss varēja piecelties bez citu palīdzības.

Nastja šajā laikā gatavojās cīņai. Augstais lika viņai novilkt uniku - tā, lai duelis būtu "godīgs", un pieprasīja arī Tarasam noņemt ieroci. Viņš nepārprotami baidījās, ka jauneklis kādā momentā nodrebēs, lauzīs vārdu un izšaus. Jebkurā gadījumā viņš būtu rīkojies tieši tā. Kaut arī Tarasam pat doma neradās pievilt.

Pats Augstais arī novilka ZAK un "kokosu", paliekot tumši pelēkajā, pūkajā "riekstā" cieši pieguļošajā "kokosa" iekšējā apvalkā. Pirms iepazīšanās ar Losu viņš valkāja džemperi, jaku un brīvi pieguļošas bikses, kādas tajā laikā pārsvarā valkāja sabiedriskās ēdināšanas ēdnīcu darbinieki.

- Pacentīšos nesabojāt jūsu figūru, lēdij, - viņš teica, ar patiesu interesi aplūkodams Nastju. - Jūs man patīkat. Varbūt pāriesiet manā pusē? Mūs gaida grandiozi panākumi, institūts un sabiedrība nekad neko tādu jums nenodrošinās.

- Es ierosinu sākt, - Tarasa draudzene nicinoši paraustīja plecus. - Uzpērciet atbalstītājus citur.

- Kā teiksiet.

 Garais spēra soli ... un pazuda! Un pēc mirkļa viņš jau bija blakus Nastjai. Viņš trieca trīs ātrus - acs nespēja sekot viņa kustībām - sitienus.