Maiju tempļa gūstekņi

Dziļi ievilku elpu. — Varbūt jums taisnība. Tikai Kejs nesaņēma zīmīti. Nedz ari dimantus. Kompass visu laiku bija pie manis. Un tonakt, kad viņi pārmeklēja manas mantas, tas tieši bija nejauši aizkritis aiz mana skapīša.

Trakais Edijs pabrauca krēslu uz priekšu.

—    Es lāgā neprotu kaut ko lūgt, — viņš teica.

—      Bet man ir svarīgi, lai tu saprastu — es negribēju riskēt ne ar vienu no jums. Ar Džoelu nepavisam ne.

Pievēru acis un skaļi atkārtoju zīmītes saturu, ko pa šo laiku jau biju iemācījies no galvas: — "Rod! Nosūtu dimantus. Pielieku klāt nedaudz vairāk, lai segtu izdevumus, kas Tev radīsies sakarā ar šo knauķu apciemojumu. Ceru, ka Tu saproti, ko tas viss nozīmē. Es vairs nepiedalos un komandas ari neorganizēšu."

—   Tad jau tev viss skaidrs?

Es atbildēju — jā. Bet kā tad paliek ar kontra­bandistu un papagaiļu bendi Rodriku Keju? Un kā ar dimantiem? Beigu beigās tā ir īsta asins nauda, kas iegūta, terorizējot māņticīgos maijus.

Man negribējās lasīt Edijam morāli vai draudēt, ka nodošu viņu, vai pamācīt, kā būtu jārikojas. Taču izrādījās, ka tas nav vajadzīgs.

—   Vai tu nevarētu man palīdzēt? — viņš lūdza.

—   Aizsūti dimantus Sofijai uz to ekoloģijas pado­mi. Viņiem vajag daudz naudas, lai veicinātu dabas un senatnes pieminekļu aizsardzību un saglabāšanu.

—   Protams, — es teicu.

Un tā tas beidzās. Pēc divām nedēļām, kad stū­mu Trako Ediju uz Leitonkalnu, lai viņš kārtējo reizi palaistu pūķi kopā ar Džoelu, Edijs man iede­va izgriezumu no Vašingtonas avīzes. Tajā bija aprakstīts starptautiski meklēta nelegālā darboņa arests.

Kopš tās dienas Edijs atkal noslēdzās sevī. Viņš man tā arī neko vairāk nepastāstīja un vispār neko vairāk neteica kā parastos četrus teikumus.

—   Uz Leitonkalnu, puis! — viņš mēdza sacīt, kad mēs ar Džoelu parādījāmies. Tad, Leitonkalna galā: — Labs ir! Lai mazais paliek. — Un piebilda:

—   Atnāc pēc stundas!

Tikai tagad es spēju arī iedomāties viņu smai­dām dziļi savā plušķainajā bārdā, un tādēļ man gribētos, lai stāsts par papīra pūķiem, svētdienas skolas kartiņām, par desmit dīvainām dienām Meksikā un par nojautu beigtos šinī vietā.

Taču tas beidzās septembrī.

Epilogs

Tagad varu paskaidrot, kāpēc pašā sākumā pieminēju nojautu. Es ticu tētim, bet, taisnību sakot, mēs jau paši to bijām sapratuši.

Pēdējoreiz, kad Trakais Edijs devās ar Džoelu un viņa lācīti laist pūķi, viņš beidzot pateica kaut ko citu nekā parastos četrus teikumus.

Vējš bija labs, un Edija balss skanēja mazliet maigāk. — Ņem zēnu sev līdzi, — viņš klusi sacī­ja. — Viņš atjāva man paturēt lācīti pie sevis.

Tas jau bija kaut kas. Parasti vajadzīga liela viltī­ba, lai liktu Džoelam šķirties no lācīša. It īpaši pēc piedzīvojumiem Meksikā.

— Un varat nesteigties ar atpakaļnākšanu, — Trakais Edijs piemetināja.

Kad Edijs pacēla pūķi sev no klēpja, es nejauši ievēroju abas Džoela svētdienas skolas kartiņas, tās pašas, ko Džoels viņam iedeva, kad viņi pir­moreiz palaida pūķi.

Abas kartiņas tagad glabājas mana skapja augšējā plauktā, lai nekad nepazustu. Tās ir tādas kartiņas ar Bībeles pantiņu un zīmējumu, kas bērniem pašiem jāizkrāso. Viena no tām ir apkricelēta ar Džoela roku. Ar oranžu zīmuli tur rakstīts: "Lai Dieviņš jums stāv klāt, Edija kungs!" Otrā uzzīmēta pūķa laišana; kartiņa izkrāsota dzel­tenos, sarkanos un zaļos toņos, un Džoels visur ir pārkrāsojis pāri zīmējuma kontūrām. Zem zīmēju­ma iespiestas rindas no Pāvila Vēstules korintiešiem: "Tas Kungs ir Gars. Kur tā Kunga Gars, tur ir brivība."

Kā gan Džoels mācēja atrast tieši tās kartiņas, kas visvairāk piemērotas Trakajam Edijam? Un kā Džoels zināja, ka šī reize ir pēdējā, kad Trakais Edijs ņems viņu lidzi laist pūķi? Redzat, tā ir nojau­ta. To es nevaru izskaidrot.

Kad mēs atkal uzkāpām kalnā, Džoels nemaz nebija pārsteigts, ieraugot Ediju sakņupušu krēslā, kam pie viena riteņa bija piesieta pūķa aukla, bet pie otra, zemē nokritis, gulēja rotaļu lācītis. Džoels nekrita panikā un nemaz neuztraucās, kamēr es kā plēsts skrēju meklēt ārstu. Mans brālītis tikai gaidīja kalna galā pie braucamkrēsla un uzsmai­dīja ārstam, kad tas ieradās.

Un kā Trakais Edijs zināja, kura svētdienas pēc­pusdiena būs tā, kad viņš patiešām spēs aizlidot, atbrīvojies no braucamkrēsla, — lidot kopā ar Bībeli, ko mēs atradām viņa jakas kabatā?

Es nevaru atbildēt ari uz šo jautājumu.

Zinu tikai, ko tētis man paskaidroja par nojaus­mu — nākamās trešdienas pēcpusdienā, Trakā Edija bērēs. — Tādējādi Dievs aizsargā savas radības, — viņš nočukstēja, kad mamma nolika puķes uz svaigās kapa kopiņas.

Vējš kļuva spēcīgāks. Nebija grūti uzminēt, ko domā Džoels, skatīdamies, kā vējš norauj ziedla­pas un aiznes tās augstu zilgmē pāri mums.

Izdevējs — apgāds "Jumava', Aspazijas bulvāri 24, Rīga LV 1050. Reģistrācijas apliecība Nr. 2—1012. Iespiests v/u "Poligrāfists", Doma laukumā I, Rīgā LV 1050. Pašūt. Mr. H70

[1] ej prom! (Spāniski).

[2] saprati? (Spāniski).

[3] Četras (Spāniski).

[4] ASV iedzīvotājs, baltais (meksikāņu apzīmējums).