Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

VIŅPUS DZIĻĀ MEŽA

MALASZEMES HRONIKAS

"Katra "Viņpus dziļā meža" nodaļa ir pārpilna ar darbību un piedzīvojumiem. Autoru aizrautības pilnā un neiegrožotā iztēle, kā arī ilustrācijas atgādina Lūisa Kerola stāstus par Alisi. Tu neesi Citāds, bet īpašs; Nebaidies uzdot Jautājumus; Ārējais Izskats vēl nav Vfe; Laip­nību var Sastapt Negaidītās Vietās… Šīs ir dažas no optimistiskām domām, kuras var atrast šajā grāmatā."

Starburst

"Izdomas bagāta fantāzija… pēc ilgiem laikiem viena no aizrau­jošākajām sadarbībām starp rakstnieku un ilustrētāju."

Literary Review

"Apvieno šaušalīgo un absurdo, lai radītu ilgstoša murga gaisotni… Šis darbs ir tik. aizraujošs, Stjuarta iztēle ir tik auglīga, viņa valodas mīlestība tik izdomas bagāta, ka, manuprāt, katram bērnam vecumā no 9 līdz 11 gadiem vajadzētu piešķirt pa vienam šīs grāmatas eksem­plāram. "

Interzone

"Strauji risinās darbība… lieliski tintes zīmējumi… Tā kā šī ir pirmā no iecerētās grāmatu sērijas, gaidīsim nākamo."

The Observer

.

.

.

IEVADS

Kaut kur tālu, tālu, izvirzījusies pāri tukšumam tai apakšā, kā milzīga akmens kuģa priekšgals slejas Malaszeme. Ūdens straume nebeidzami plūst pār klints malu, kur tā veido pārkāri.

Upe šeit ir plata un ūdeņiem bagāta, tā krāc, krizdama lejup mutuļojošā miglas nebūtībā. Grūti noticēt, ka upe - kā jebkas cits, kas ir liels un skaļš, un paša svarīguma pilns, - jebkad būtu bijusi citāda. Tomēr Malūdens upes izcelsme diez vai varētu būt vēl pieticīgāka.

Tās izteka atrodas tālu iekšzemē, augstu tumšajā un bai­sajā Dziļajā mežā. Tā ir maza, burbuļojoša lāmiņa, no kuras plūst strūkliņa, mazliet platāka par virvi, kas tek lejup pa smilšainas grants gultni. Tās niecīgumu tūkstoškārt pavairo paša Dziļā meža varenība.

Tumšais un ļoti noslēpumainais Dziļais mežs ir skarba un bīstama vieta tiem, kas to dēvē par savām mājām. Un tāda tā ir daudziem. Meža troļļiem, slakteriem, goblinpuišiem, negan­tajām alu dūkņām: neskaitāmas ciltis un savādi grupējumi tik tikko spēj izdzīvot retinātajā saules gaismā un mēness blāzmā zem meža augstās lapotnes kupola.

Dzīve te ir grūta un daudzu briesmu pilna - šaušalīgas būtnes, gaļēdāji koki, lielu un mazu uzbrukt kāru, niknu zvēru bari. Tomēr mežs var nest ari labumu, jo tajā augošie sulīgie augļi un staltie koki tiek augstu vērtēti. Debesu pirāti un Tirgoņu apvienība sacenšas par tirdzniecību, un viņu savstarpējās cīņas notiek augstu virs tumši zaļajām koku galotnēm.

Tur, kur zemu nolaižas mākoņi, atrodas Maliene, neaug­līga tukšaine, kur mutuļo miglas, gari un murgi. Tos, kuri apmaldās Malienē, sagaida viens no diviem iespējamiem likteņiem. Veiksmīgākie, neko neredzot, aizmaldīsies līdz klints malai un nokritīs, tā sagaidot nāvi. Neveiksmīgie no­nāks Krēslas mežā.

Sava nebeidzamā zeltainā mijkrēšļa apspīdēts, Krēslas mežs ir apburošs, tomēr arī bīstams. Gaisotne tur ir skur- binoša, tā reibina. Tiem, kuri ieelpo šo gaisu pārāk ilgi, iziet no prāta, kāpēc viņi vispār nākuši Krēslas mežā kā no­maldījušies bruņinieki senaizmirstos meklējumos, ar mieru atteikties no dzīves, ja vien dzīve atteiktos no viņiem.

Reizēm smagnējo rāmumu iztraucē spēcīgas vētras, kas Malaszemei brāžas virsū no apakšas. Šīs vētras, kuras Krēslas mežs pievelk kā magnēts dzelzs skaidiņas, kā liesma nakts­tauriņus, riņķo kvēlojošajās debesīs - reizēm pat dienām ilgi. Dažas no šīm vētrām ir īpašas. To zibeņu spērieni rada vēt- rasfraksu, vielu, kas ir tik vērtīga, ka arī tā - par spīti Krēslas meža šaušalīgajām briesmām - iedarbojas kā magnēts, kā liesma uz tiem, kas vēlas to iegūt.

Zemākajā joslā Krēslas mežs dod vaļu Dumbrājam. Tā ir smirdīga, piesārņota vieta, ko padara riebīgu zampa 110 Lejaspilsētas fabrikām un metāllietuvēm, kuras izsūknēju­šas un izgāzušas te savus atkritumus tik ilgi, ka šī zeme ir mirusi. Un tomēr - tāpat kā visur citur Malaszemē - arī te kāds dzīvo. Tie ir ložņas, pabiras sārtām acīm un izbalējuši tikpat gaiši kā vietējā apkaime. Daži no tiem darbojas kā ceļveži, kas izvada savus gūstekņus caur vientulīgo ainavu ar indīgajiem gāzu izmešiem un dubļu akačiem un tad laupa tiem acu gaismu un pamet tos viņu liktenim.

Tie, kuriem izdodas veikt ceļu pāri Dumbrājam, nonāk pussagruvušu būdu un nolaistu graustu labirintā, kas no abām pusēm ieskauj Malūdens upi. Tā ir Lejaspilsēta.