Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

"Četru mēnešu vecumā tu jau staigāji," viņa teica, un Zarēns saklausīja lepnumu mātes vārdos. Vairums meža troļļu bērnu pārvietojās četrrāpus līdz astoņpadsmit mē­nešu vecumam.

"Bet…" Zarēns klusi iečukstējās. Pret paša gribu atkal iesaistīts stāstā, viņš jau gaidīja nākamo daļu. Bija pienācis laiks teikt "bet". Ik reizi, kad tas pienāca, Zarēns nodrebi- nājās un aizturēja elpu.

"Bet," viņa teica, "lai gan fiziski tu biji tik tālu priekšā citiem, tu negribēji runāt. Tu biji jau trīs gadus vecs, un neviena paša vārda!" Viņa pagriezās apkārt krēslā. "Un man nav tev jāsaka, cik nopietni tas var būt."

Viņa māte vēlreiz nopūtās. Zarēns vēlreiz riebumā sa­vilka seju. Viņš atminējās kaut ko tādu, ko Birkmatis bija teicis: "Tavs deguns zina, kur tu iederies." Zarēns to bija sapratis tā, ka viņš vienmēr pazīs savas mājas neatkār­tojamo smaržu. Bet ja nu viņš kļūdījās? Ja nu gudrais vecais ozolu elfs bija teicis - kā parasti aplinkus -, tāpēc ka viņa degunam nepatika, ko tas saož, tās nebija viņa mājas?

Ar vainas apziņu Zarēns norija siekalas. To viņš bija vē­lējies tik bieži, gulēdams uz savas lāviņas pēc vēl vienas dienas, kad bija ticis ķircināts un izsmiets, un iebiedēts.

Aiz loga saule grima zemāk sīku mākoņu izraibinātajās debesīs. Dziļā meža priežu robainie stāvi zaigoja kā sastin­gušas zibens šautras. Zarēns zināja, ka sāks snigt, iekams tēvs vakarā atgriezīsies.

Viņš domāja par Tantemu tur Dziļajā mežā tālu aiz en­kura koka. Varbūt tieši šobrīd viņš iecirta cirvi asinsozola stumbrā. Zarēns nodrebinājās. Tēva stāsti par koku gāšanu bija uzdzinuši viņam dziļas šausmas daudzos vakaros, kad gaudoja vējš. Lai gan viņš bija meistarīgs kokgriezējs, Tantems Koktveris lielāko daļu naudas nopelnīja, neliku­mīgi labojot debesu pirātu kuģus. Tas nozīmē, ka jālieto lidojošs koks, - un vislidojošākais koks bija asinsozols.

Zarēns nebija drošs, kādas ir tēva jūtas pret viņu. Kad vien Zarēns pārnāca namiņā ar asiņojošu degunu vai uz- dauzītu aci, vai ar mestajiem dubļiem notraipītās drēbēs, viņš gribēja, lai tēvs viņu apskauj un remdē sāpes. Tan­tems darīja nevis to, bet mēdza dot padomus un uzstādīt prasības.

"Liec asiņot viņu deguniem," viņš reiz teica. "Uzdauzi zilas viņu acis. Un apmētā nevis ar dubļiem, bet ar mēs­liem! Parādi viņiem, no kādas vielas tu esi taisīts."

Vēlāk, ziežot hailogu ziedi uz viņa zilumiem, māte mēdza skaidrot, ka Tantems vienīgi rūpējoties, lai viņš būtu saga­tavots skarbajai dzīvei ārpusē. Bet Zarēnu tas nepārliecināja. Tantema acīs viņš bija redzējis nevis rūpes, bet nicinājumu.

Zarēns izklaidīgi tina savu garo, tumšo matu šķipsnu vēl un vēlreiz ap pirkstu, kamēr Spelda turpināja savu stāstu.

"Vārdi," viņa teica. "Kur mēs, meža troļļi, būtu bez tiem? Tie savalda mežonīgās lietas Dziļajā mežā, tie dod mums sevis apziņu. Nekad nav ēsta zupa, kurai nav vārda, kā mēdz teikt. Ak, Zarēn, kā es raizējos, kad triju gadu ve­cumā tev vēl nebija sava vārda."

Zarēns nodrebinājās. Viņš zināja, ka ikviens meža trollis, kas nomira bez vārda, tika nolemts uz mūžīgiem laikiem atklātajās debesīs. Nelaime bija tā, ka vārda došanas rituāls nevarēja notikt, iekams bērns nebija izrunājis pirmo vārdu.

"Vai tiešām es biju tik kluss, Manumāt?" jautāja Zarēns.

Spelda novērsās. "Ne vārds nenāca pār tavām lūpām. Man likās, varbūt tu esi tāds kā tavs vecvectēvs Vīzils.

Viņš arī nekad nerunāja." Viņa nopūtās. "Tā nu tavā tre­šajā dzimšanas dienā es nolēmu tev tik un tā sarīkot ri­tuālu. Es…"

"Vai vecvectēvs Vīzils izskatījās līdzīgs man?" Zarēns pārtrauca.

"Nē, Zarēn," teica Spelda. "Nekad nav bijis neviena Kok- tvera - nedz kāda cita meža troļļa -, kas būtu izskatījies līdzīgs tev."

Zarēns pavilka matu grīsti. "Vai es esmu neglīts?" viņš jautāja.

Spelda iespurdzās. To darot, viņas mīk­stie vaigi piepūtās un mazās, pelnu pelēkās acis pazuda ādas krokās. "Man tā neliekas," viņa teica. Viņa paliecās uz priekšu un ar savām garajām rokām apskāva Zarēnu ap krūtīm. "Tu vienmēr būsi mans glītais puisītis." Viņa ap­klusa. "Tā, kur es paliku?"

"Pie vārda došanas rituāla," Zarēns viņai atgā­dināja.

Viņš šo stāstu bija dzirdējis tik bieži, ka vairs nebija drošs, ko varēja atcerēties un kas viņam bija izstāstīts. Kad uzlēca saule, Spelda sāka iet pa labi iestaigāto taku, kas veda uz enkura koku. Tur viņa piesēja vienu virves galu pie tā masīvā stumbra un devās tumšajā mežā. Tas bija bīstami ne vien nere­dzamo briesmu dēļ, kas uzglūnēja l&tĒŪ Dziļajā mežā, bet ari tās iespējas CL s»> dēļ, ka virve vienmēr varēja pārtrūkt pret kādu siekstu. Meža troļļu lielākās bailes bija apmal­dīties.

Tie, kas nomaldījās no takas un pazaudēja ceļu, tika pakļauti drūmglūņu uzbrukumiem - niknākajiem no plē­sīgajām būtnēm Dziļajā mežā. Visi meža troļļi dzīvoja pastāvīgās bailēs no tikšanās ar šo baismīgo zvēru. Spelda pati bija bieži baidījusi savus vecākos bērnus ar stāstiem par šo meža bubuli. "Ja tu vēl būsi tik nerātns meža trol­lis," viņa mēdza teikt, "tevi noķers drūmglūnis!"