Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

Spelda gāja tālāk un tālāk Dziļajā mežā. Visapkārt mežs atbalsoja noslēpušos zvēru gaudošanu un rēcienus. Viņa satvēra pirkstos kaklā pakarinātos laimi nesošos amuletus un lūdzās, kaut drīz un sveika atgrieztos.

Beidzot virve bija galā, Spelda izvilka nazi - vārda dodamo nazi, kas bija aizbāzts aiz jostas. Nazis bija sva­rīgs. Tas bija īpaši gatavots viņas dēlam, tāpat kā nažus gatavoja visiem meža troļļu bērniem. Tie bija nepiecieša­mi vārda došanas rituālā, un, kad jaunieši kļuva pilnga­dīgi, katram vai katrai iedeva īpašumā viņa vārda dodamo nazi.

Spelda cieši satvēra spalu, pasniedzās uz priekšu un, kā norise to prasīja, nošķēla gabalu no tuvākā koka. Tieši šis mazais Dziļā meža gabaliņš atklās viņas bērna vārdu.

Spelda darbojās ātri. Viņa pārāk labi zināja, ka cirtiena skaņas varētu pievilināt ziņkārīgu, iespējams, nāvi nesošu uzmanību. Kad bija beigusi, viņa pasita koku padusē, aiz­steidzās atpakaļ cauri mežam, atraisījās no enkura koka un atgriezās namiņā. Tur viņa divreiz nobučoja koka gabalu un iemeta to ugunī.

"Ar taviem brāļiem un māsām viņu vārdi nāca uzreiz," Spelda paskaidroja. "Zāļzirnis, Līdzašķis, Pūkošņa; tik skaidri, cik vien var gribēt. Bet ar tevi - koks tikai sprē­gāja un šņāca. Dziļais mežs bija atteicies dot tev vārdu."

"Un tomēr man ir vārds," teica Zarēns.

"Tiešām ir," piekrita Spelda. "Pateicoties Birkmatim."

Zarēns pamāja ar galvu. Viņš tik labi atcerējās šo notiku­mu. Birkmatis bija nupat atgriezies ciematā pēc ilgas prom­būtnes. Zarēns atcerējās, cik ļoti meža troļļi bija priecājušies, ka ozolu elfs atkal ir starp viņiem. Jo Birkmatis, kas labi pārzināja meža paradumu smalkumus, bija viņu padomde­vējs, viņu orākuls. Ar savām raizēm meža troļļi gāja pie viņa.

"Zem viņa vecā žūžubišu koka jau bija krietni prāvs bariņš, kad mēs ieradāmies," Spelda stāstīja. "Birkmatis sēdēja savā tukšajā kāpurputna ligzdas kokonā, spriez­dams par to, kur viņš bijis un ko redzējis savos ceļoju­mos. Bet tajā brīdī, kad ieraudzīja mani, viņš plati iepleta acis un pagrieza ausis. "Kas noticis?" viņš jautāja.

Un es viņam izstāstīju. Es viņam izstāstīju visu. "Dieva dēļ, saņemies," viņš teica. "Saki man," viņš jautāja. "Kas ir tas tur mazulim ap kaklu?"

"Tā ir viņa miera clrāniņa," es teicu. "Viņš nevienam neļauj to aiztikt. Un viņš arī negrib no tās šķirties. Viņa tēvs reiz mēģināja - teica, ka puika esot par lielu tādām bērnišķīgām lietām. Bet viņš tikai sarāvās kamolā un raudāja, un raudāja, līdz mēs to atdevām viņam atpakaļ.""

Zarēns zināja, ka tagad nāca viņa kārta. Viņš to jau agrāk bija tik daudz reižu dzirdējis.

"Tad Birkmatis teica: "Iedod to man," - un raudzījās tev acīs ar savām lielajām, melnajām acīm - visiem ozolu elfiem ir tādas acis. Viņi var redzēt tās daļas no pasaules, kas citiem paliek apslēptas."

"Un es viņam iedevu savu miera drāniņu," nočukstēja Zarēns. Pat tagad viņam nepatika, ka to kāds aizskar, un viņš to bija cieši apsējis ap kaklu.

"Tu to izdarīji," turpināja Spelda. "Un līdz šai dienai es tik tikko varu tam noticēt. Bet tas vēl nebija viss, ak, nē."

"Ak, nē," atsaucās Zarēns.

"Viņš paņēma tavu drāniņu un it kā noglāstīja to, tā maigi, it kā drāniņa būtu dzīva radība, un tad viņš ar pirk­sta galu vilka pa tās rakstu, pavisam vieglītiņām. "Žūžubišu koks," viņš beidzot teica, un es redzēju, ka viņam ir tais­nība. Es vienmēr biju domājusi, ka tas ir tikai glīts raksts - visi tie līkumi un rotājumi -, bet nē, tas tiešām bija žū­žubišu koks, skaidri un gaiši."

Zarēns iesmējās.

"Un dīvaini bija tas, ka tev nekas nebija pretī, ka vecais Birkmatis pieskaras tavai drāniņai. Tu tikai sēdēji pavisam nopietns un kluss. Tad viņš tev atkal uzmeta skatu un klusi teica: "Tu esi daļa no Dziļā meža, klusējošais. Vārda došanas rituāls nav izdevies, bet tu esi daļa no Dziļā meža… Daļa no Dziļā meža," viņš atkārtoja, un viņa acis kļuva blāvas. Tad viņš pacēla galvu un plaši iepleta rokas. "Viņa vārds būs…""

"…Zarēns!" iesaucās Zarēns, nespēdams ciest klusu ne mirkli ilgāk.

"Tā tas bija," iesmējusies teica Spelda. "Tā tu teici, tieši tā. Zarēns! Pirmais vārds, ko tu izrunāji. Un tad Birkmatis teica: "Tev viņš labi jāpieskata, jo šis zēns ir īpašs.""

Nevis citāds, bet īpaši Tas bija viens no apstākļiem, kas viņam bija devis sparu, kad pārējie meža troļļu bērni bija tik nežēlīgi viņu kaitinājuši. Neviena diena nebija pagājusi bez šādas vai tādas sadursmes. Bet visbriesmīgākā reize bija tā, kad pret viņu vērsās liktenīgās pūšļabumbas spēles laikā.

Pirms tam Zarēnam šī spēle bija patikusi. Ne jau tā, ka viņam tā būtu ļoti labi padevusies, bet viņu vienmēr aiz­rāva pakaļdzīšanās satraukums - jo pūšļabumba bija spēle, kurā nācās daudz skraidīt apkārt.

To spēlēja lielā zemes laukumā starp ciemata nomali un mežu. Laukumu visos virzienos šķērsoja taciņas, kuras ieminušas jauno meža troļļu paaudzes. Starp šiem kailajiem celiņiem zāle auga kupla un gara.