Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

Tieši tobrīd gaiss visapkārt piepildījās ar spārnu plandēšanu. Spīdīgi, balti putni cits pēc cita nosēdās zemē un lēkšoja uz viņu pusi, veidojot ap abiem nelaimī­gajiem nepārtrauktu apli. Tie skrāpēja zemi, tie plivi­nāja savus skrandainos spārnus, tie izstiepa kaklus uz priekšu, pavēra savus mežonīgos knābjus un draudīgi ķērca. Gaisu pildīja pūstošas gaļas smaka.

-     Kraukļi! Zarēns nomurmināja, izvilkdams zobenu. Baltie kraukļi!

Kapuckvaps satvēra savu nazi, un abi ar Zarēnu, iero­čus pacēluši, drūmās priekšnojautās nostājās muguru pret muguru. Divi pret tik daudziem bija neiedomā­jama iespēja. Vai viņi bija veikuši tik tālu ceļu, lai ciestu neveiksmi te, Sanktafraksas redzamības robežās?

-      Uzklausiet mani! viņš tiem uzsauca. Jums mani jāuzklausa.

Bet baltie kraukļi nebija tādā noskaņojumā, lai klausī­tos. Tie bakstīja gaisu ar knābjiem un ķērca aizvien ska­ļāk. Tas bija tikai laika jautājums, iekams drošākais vai izsalkušākais no tiem lauztu ierindu un uzbruktu.

DIVDESMITĀ NODALA vĒtras MĀTE

Spožais mēness bezkaislīgi apspīdēja drūmo ainu Akmeņu dārzos. Divi indivīdi stāvēja, saspiedušies kopā, viņu ieroču asmeņiem zalgojot mēnesgaismā. Aplī ap viņiem rijīgu balto kraukļu bars ar saviem izkaptīm līdzīgajiem nagiem skrāpēja zemi.

-     Ko lai mēs darām, Zarēn? Kapuckvaps jautāja.

-           Es… Mēs… Zarēns apklusa. Pirmo reizi, kopš devies misijā atrast savu pazudušo komandu, viņš bija neziņā, ko darīt. Visi komandas biedri tagad bija apzināti, bet misija nebija beigusies vai, pareizāk sakot, tā bija mai­nījusies. Un, lai tuvējā Vētras māte nenopostītu Sanktafraksu, Zarēnam bija jārīkojas un jārīkojas tūlīt.

Pēkšņi lielākais no baltajiem kraukļiem panāca uz priekšu. Tas piešķieba galvu uz vienu pusi.

-     Krītoša zvaigzne? tas noķērcās.

Zarēns bija pārsteigts. Lielais putns ne vien runāja, bet, šķiet, pazina viņu. J… jā, viņš atbildēja, neno­teikti pamādams ar galvu.

-                    Tumsas profesora draugs?

-            Tu pazīsti Tumsas pro­fesoru? Zarēns noelsās.

-            Kraans pazīst, baltais krauklis apstiprināja.

-                Tad tev man jāpa­līdz… Zarēns iesāka, bet viņa balss pazuda nemierīgā bara skarbajos ķērcienos.

Kraans pagriezās un spalgi uzkliedza, lai tie apklust, tad atkal pievērsās Zarēnam: Jāpalīdz tev?

-            Es gribu, lai tu nogādā ziņu profesoram, Zarēns sacīja. Svarīgu ziņu.

-     Svarīgu, Kraans atkārtoja.

-            Vētras māte pusnaktī trieksies pret Sanktafraksu, Zarēns runāja ļoti lēni un skaidri. Lidojošā pilsēta nekavējoties jāevakuē. Pasaki viņam, ka Zarēns ir ceļā. Viņš ieskatījās Kraana stiklaini dzeltenajās acīs, mēģinot uzminēt, ko putns varētu domāt. Vai tu to vari izda­rīt?

Iekams baltais krauklis paguva atbildēt, Akmeņu dārzi pēkšņi iegrima tumsā. Visi paskatījās augšup. Savādi tumši mākoņi bija sadrūzmējušies priekšā mēnesim, kur tie locījās un staipījās; tas atgādināja ieskatīšanos mucā ar meža tārpiem.

Kraukli vienā balsī ieķērcās skarbā baiļu korī.

» > >

Tajā brīdī robota, zila zibens šautra izšņāca lejup no debesīm un netālu trāpīja zemē. Tajā vietā zeme ieplai­sāja, un, kad dūmi un putekļi izklīda, virspusē parādījās jauna akmens zalgojošā virsma.

-            Šie laika apstākļi vēsta par Vētras mātes ierašanos, Zarēns drūmi sacīja.

Baltais krauklis šķībi uz viņu paskatījās. Tu zini to, ko Tumsas profesors nezina, viņš ar aizdomām sacīja. -Kā?

-      Šis noslēpums tika man atklāts, Zarēns atbildēja un norādīja viņpus Malaszemes. Tur laukā, atklātajās debesīs, kur neviens profesors nekad nav uzdrīkstējies doties. Kraan, tev man jātic. Ja tu nedosies ceļā tūlīt, būs par vēlu. Par vēlu tev, man, Sanktafraksai dzīvība Malaszemē izbeigsies.

-      Krāāā! lielais putns ieķērcās. Tas savicināja spār­nus un pacēlās gaisā. Krāāā! tas iekliedzās vēlreiz, un balto kraukļu aplis pavērās, lai ļautu Zarēnam un Kapuckvapam izkļūt laukā: viņiem netiks nodarīts pāri. KRĀĀĀ!

-    Atrodi Tumsas profesoru! Zarēns sauca. Nodod viņam manu vēsti. Kraans apmeta loku un, skaļi pli­vinot spārnus, aizlidoja uz Sanktafraksas pusi. Un lai tevi pavada Debesu palīdzība, Zarēns nočuk­stēja.

Steigšus pa taku, kas aizvedīs uz Lejaspilsētu, un Akmeņu dārzi palika Zarēnam un Kapuckvapam aiz muguras. Viņiem visapkārt debesis draudīgi šņāca un kūsāja. Pāri tumsai izpletās elektrozilas gaismas uzlies­mojoši taustekļi. Vētras māte nāca tuvāk, un gaiss bija uzlādēts ar viņas nenovēršamo ierašanos. Bija jau pagā­jusi pusstunda vai vairāk.

-    Ātrāk! Zarēns mudināja, sākdams skriet. Tuvojas pusnakts. Mums jāpasteidzas.

-     Es… es nāku, Kapuckvaps paguris elsa.

Viņiem priekšā dzirksteļojošā gaisā zalgoja Sankta­fraksas smailes un torņi. Un, vējam vēl pieņemoties spēkā, visa lidojošā pilsēta šūpojās nostieptās Enkura ķēdes galā kā pūšļa balons saitē.

Beidzot un daudz vēlāk, nekā Zarēns būtu vēlē­jies, parādījās Lejaspilsētas nomales. Zemas koka kar­kasa darbnīcas ar rievotiem dzelzskoka jumtiem, maza miecētava, korpusa takelāžas manufaktūra.