Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

-      Ar pārējiem? Zarēns pārjautāja un paskatījās augšup uz lidojošo pilsētu, kur rinda sīku stāvu lūkojās lejup no balustrādes. Zarps? Purvainis?

-       Nē, tava komanda ir lejā, bet daži no vecāka­jiem akadēmiķiem atteicās doties projām, profesors paskaidroja. Miglas zondētāju profesors, Vēja skārēju un Mākoņu vērotāju profesors, pat tas iznirelis psihoklimatisko pētījumu profesors… Profesori, kas acīmredzot ir uzticīgāki Sanktafraksai nekā es, viņš piebilda un bez jebkāda brīdinājuma palēca uz priekšu un pagrūda Zarēnu ar visu savu svaru.

Ta kā viņa uzmanību bija novērsuši ietiepīgie aka­dēmiķi, Zarēns nemanīja kādu tuvojamies. Spēcīgais trieciens izsita viņu no līdzsvara, un viņš atmuguriski nokrita no cokola, uz tā malas stipri sasitot galvu. Viņš ļodzīgi pacēla galvu un paskatījās uz Tumsas profesoru, kas stāvēja virs viņa.

Tajā brīdī ieskanējās zvans. Tas bija Lielās zāles sma­gais misiņa zvans, kas sita apaļu stundu.

Bong! tas noskanēja.

Profesors paskatījās augšup. Tu redzi! viņš kliedza. Pusnakts, un viss ir labi.

Pūļi satraukti riņķoja apkārt, acis pievērsuši debe­sīm, kamēr milzīgas mākoņu gubas vēlās cita pāri citai.

Par spīti profesora vārdiem, šķita, ka viss ne tuvu nav labi.

Bong!

Augstu virs viņu galvām, saraujoties un izplešoties kā liela, pukstoša melna sirds, pulsēja masīvā mākoņu lode. Gaiss sprakšķēja. Vējš gaudoja. Vētras māte gata­vojās atbrīvot un iztērēt savu atjaunotspējīgo spēku te pie Sanktafraksas, tālu no Upes sākotnes.

Bong!

Pietvīcis un aizelsies Zarēnam pie sāniem pēkšņi parā­dījās Kapuckvaps. Rokā viņš bija satvēris veseri.

-    Zarēn! viņš iekliedzās. Kas ir noticis?

Bong!

Debesis dārdēja un bangoja. Violetas un zilas zibens strēles brāzās lejup uz zemi, pāršķeļot bruģa akmeņus, noslaukot celtnes līdz ar zemi un liekot pārbiedētajiem Lejaspilsētas iedzīvotājiem un Sanktafraksas pilsoņiem traukties te uz vienu, te otru pusi, lai meklētu drošu patvērumu.

Zarēns satvēra pulsējošo galvu. Atbrīvo Enkura ķēdi, Kapuckvap, viņš vārgi noķērca. Pirms pulkste­nis sitīs divpadsmito reizi.

Bong!

Kapuckvaps uzlēca uz cokola, kur Tumsas profesors gulēja, aptvēris enkura vietas konstrukciju.

-     Pavirzieties! viņš uzkliedza.

-             Tev vispirms nāksies mani nogalināt! profesors izaicinoši teica.

Bong!

Kapuckvaps pagāja uz priekšu un satvēra veco profe­soru aiz piedurknes.

-           Nē, nē! viņš iesaucās, paraudams savu roku brīvībā. Ja tu domā, ka es ļaušu pazust zināšanu gadsimtiem, tad… Profesora balss bija spalga un īdzīga. Tad tu esi tikpat traks kā viņš!

Bong!

-             Kapuckvap, steidzies! Zarēns novaidējās, grīļīgi cenzdamies piecelties kājās. Steidzies!

Vētra rēca. Zeme trīcēja. Debesis drebēja.

-             Nē, Kapuckvap, profesors lūdzās. Es… es tev došu, ko vien tu vēlies! viņš sauca. Nosauc savu cenu. Pašam savu nodaļu. Profesora pakāpi. Pasaki man, un tas būs tavs, tikai nepalaid vaļā Enkura ķēdi!

Bong!

-              Še, profesors izgrūda, noraudams savu smago amata ķēdi. Ņem Sanktafraksas lielo zīmogu tas ir tavs. Tikai neiznīcini mūsu lielo pilsētu! viņš lūdzās, pasniegdamies un uzmezdams to Kapuckvapam ap kaklu.

Kad viņš to darīja, Kapuckvaps satvēra profesoru aiz kaulainās plaukstas locītavas un stingri pavilka. Tumsas profesoram izmisīgi kliedzot, viņš tika atrauts no uztinamā riteņa un aizgrūsts projām no enkura vietas. Viņš smagi nokrita zemē.

Bong!

Kapuckvaps pagriezās, pieliecās un mežonīgi sita pa ķīli. Robainā ass ar čīkstoņu izkustējās. Kad ievibrējās un pagriezās zobi un mehānismi, kas nebija aiztikti sim­tiem gadu ilgi, nodrupa rūsas plēksnes.

Bong!

Vētras māte virs viņa nāca tuvāk un laidās zemāk, aizklādama aizvien lielāku un lielāku debesu platību. Smagais gaiss bija uzlādēts ar elektrību, kas lika visiem matiem saslieties stāvus, un oda pēc sēra un darvas, un grauzdētām mandelēm. Apkārt un apkārt griezās liels virpuļviesulis, liekot griezties arī pašai Sanktafraksai.

Baidīdamies par savu dzīvību, tie, kas atradās zem lielās klints, aizsteidzās uz visām pusēm.

Pēkšņi lielās ķēdes pēdējais posms izslīdēja cauri ķīlim kā karsts nazis cauri sviestam. Sanktafraksa bija brīva.

Bong!

-            Nē! Tumsas profesors novaidējās, pietrausdamies kājās: Viņš parāva uz augšu mantiju un metās pakaļ lie­lajai ķēdei, kas vilkās aiz lidojošās klints. Tas nevar būt! viņš iekliedzās. Nē!

-            Profesor! Zarēns sauca viņam nopakaļ. Uzklau­siet mani!

Bet profesors viņam nepievērsa uzmanību. Sankta­fraksa bija viņa dvēseles pašā viducī. Viņš nevēlējās nevarēja dzīvot bez tās. Viņš lidojumā palēcās pēc ķēdes gala un cieši tam pieķērās.

-     Profesor! Zarēns iekliedzās.

Bong!

Zvans nosita divpadsmito reizi. Pār Sanktafraksu bija pusnakts.

Vētras māte ieaurojās kā milzīgs zvērs. Atķēdētā Sanktafraksas klints cēlās aizvien augstāk un pazuda skatienam, bet Vētras māte pulsēdama ar spēku un jaunu dzīvību aizvēlās tālāk debesīs, lai rītausmā tiktos ar Upes sākotni.

Kapuckvaps nolēca no cokola un pieskrēja pie Zarēna.

-           Lai Debesis jūs sargā, profesor! Zarēns sauca, ska­tīdamies uz augšu.