Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

Kapuckvaps uzlika roku viņam uz pleca.

-           Tumsas profesors bija labs, Zarēns teica. Aizrau­tīgs, uzticīgs… kā tie pārējie maldinātie akadēmiķi, kas atteicās doties projām. Viņš nopūtās. Viņi nevarēja aiziet no savas iemīļotās Sanktafraksas.

-    Te viņi ir! atskanēja skaļa, dusmīga balss.

-    Viņi pārcirta Enkura ķēdi! auroja cita.

Zarēns un Kapuckvaps atradās vaigu vaigā ar sanik­notu pūli akadēmiķiem, sargiem, grozu pacēlājiem, kas nāca uz viņu pusi.

Kapuckvaps pagriezās pret Zarēnu. Ko lai mēs da­rām? viņš noelsās.

Zarēns pacēla rokas. Draugi! Līdzpilsoņi akadēmiķi! Lejaspilsētas iedzīvotāji! viņš sauca. Ta ir taisnība, šis te Kapuckvaps atbrīvoja Enkura ķēdi…

Augošais pūlis šņāca un svilpa.

-             Bet, ja viņš to nebūtu izdarījis, Zarēns pārklie­dza troksni, tad briesmīgā vētra, kuru jūs visi redzējāt virs galvas, būtu iznīcinājusi ne vien Sanktafraksu, bet arī Lejaspilsētu un visu dzīvību, kādu mēs to pazīstam Malaszemē!

-            Kas to saka? ieaurojās kāda gara, mantijā tērpta figūra.

-         Kāpēc lai mēs tev ticētu? prasīja kāds cits. Kliedzieni kļuva skaļāki, niknāki.

-       Tāpēc, ka es runāju jūsu jaunā Visaugstākā Akadēma vārdā! Zarēns atkliedza pretī. Pūlis vil­cinājās. Jā, jūs dzirdējāt mani pareizi: Visaugstākā Akadēma vārdā! Viņš norādīja uz smago zelta zīmogu, kas karājās ķēdē Kapuckvapam ap kaklu. -Jo tas bija tituls, ko viņam piešķīra vecais Visaugstā­kais Akadēms, un tās ir vina tiesības saskaņā ar mūsu mīļotās Sanktafrak­sas senajām paražām.

Kapuckvaps aiz apmulsuma sarāvās. Bet… bet… viņš murmināja.

-      Mīļotās Sanktafraksas nav\ kāda dusmīga balss kliedza.

-     Labi vien ir! kāds Lejapilsētas iedzīvotājs kliedza. Slinkie akadēmiķi!

-    Lejaspilsētas paklīdenis! skanēja nikna atbilde.

Sākās plūkšanās, pa gaisu snaikstījās dūres. Tad nāka­majā brīdī pūlis sastinga visi un katrs, jo viņu kliedzie­nus pārspēja virs viņiem riņķojošā balto kraukļu bara briesmīgā kliegšana un ķērkšana.

-    Mirušo koris, Lejaspilsētas iemītnieki novaidējās, steigdamies projām uz drošāku vietu.

-            Baltie kraukļi, čukstēja akadēmiķi, neizkustēda­mies no vietas.

Lielā, virpuļojošā spalvu sniega vētrā baltie kraukļi nolaidās un sastājās aizsargājošā riņķi ap Zarēnu un Kapuckvapu. Lielākais no tiem pagriezās pret Zarēnu un pagrūda uz priekšu savu lielo knābi.

-     Kraan, Zarēns teica. Paldies par…

-           Zibens šautra trāpīja Akmeņu dārzus, putns viņu pārtrauca. Zila zibens šautra. Tu atceries?

-    J… jā, Zarēns atbildēja. Atceros.

Kraans sparīgi pamāja ar galvu. Tur aug klints. Lie­lāka nekā jebkad. Aug ātri. Ātri un ātri. Ta jānostiprina. Jānostiprina tūlīt. Pirms tā aizlido.

Zarēns sarauca pieri. Viņš atminējās zalgojošo jauno klinti, ko bija saskatījis zem Akmeņu dārzu virsmas. Tu nedomā… viņš ierunājās, pievērsies Kapuckvapam.

-           Tu gribi teikt, Kapuckvaps sacīja, tu domā, ka šī klints varētu izaugt pietiekami liela, lai būtu…

-          Jauna Sanktafraksa! Zarēns iesaucās. Tieši to es domāju! Viņš ar mājienu norādīja uz akadēmiķiem sev priekšā. Ātri! Ejiet uz Akmeņu dārziem, jūs visi! Paņe­miet virves, ķēdes, tīklus, takelāžu, atsvarus visu, ko varat dabūt rokā. Jo klints, kas aug te lejā Malaszemē, būs jūsu jaunā lidojošā pilsēta. Kopā jūs varat uzcelt jaunu Sanktafraksu.

Akadēmiķi mēmi atbildēja ar skatienu. Kapuckvaps pagāja uz priekšu, uzlicis roku uz amata ķēdes sev ap kaklu. Dariet, kā viņš liek! viņš izrīkoja.

Kādu brīdi akadēmiķi palika nekustīgi. Tad kāda vien­tuļa balss iesaucās: Uz Akmeņu dārziem! un tie visi pagriezās un sāka plūst projām no laukuma.

Zarēns pagriezās pret Kapuckvapu. Ak, Kapuckvap, viņš teica, kā es tevi apskaužu!

-    Tu mani apskaud? Kapuckvaps pārjautāja.

-    Protams, Zarēns atbildēja. Jo tu varēsi sākt visu no jauna radīt akadēmisko pilsētu tādu, kādai tai vien­mēr būtu vajadzējis būt. Nost sīkmanību, apmelošanu, čukstētas intrigas. Jo tu esi tilts, Kapuckvap, kas save­dīs kopā Lejaspilsētu un jauno Sanktafraksu. Tirgoņi un akadēmiķi vairs nenoraudzīsies ar nicinājumu cits uz citu, jo tu esi pieredzējis abas puses, Kapuckvap, un tev ir laba sirds. Tagad tev ir arī jauna lidojošā klints, uz kuras celt savus sapņus.

-    Un kā ar tevi, Zarēn? Kapuckvaps jautāja.

-    Ar mani? Zarēns atsaucās. Man no jauna jāapvie­nojas ar savu komandu gan šeit, gan Upes sākotnē. Viņš nopūtās. Ja vien Spoliņš nebūtu nomiris…

-    Paliec te! Kapuckvaps aicināja, satverdams Zarēnu aiz elkoņiem. Mēs celsim jauno Sanktafraksu kopā. Tu un es…

-    Mana vieta nav šeit, Zarēns stingri teica. Nekad nav bijusi. Mana vieta ir pie debesu kuģa stūresrata ar savu uzticamo komandu blakus.

Kapuckvaps savieba seju. Bet es? viņš jautāja. Kā ir ar mani? Es to nevaru izdarīt viens pats.

-     Seko savai sirdsbalsij, Kapuckvap, Zarēns sacīja. Dari tā, un tu neko lielu nekļūdīsies, tici man. Atce­ries: seko tikai savai sirdsbalsij. Viņš pasmaidīja. — Un es sekošu savējai.