Mana Cīņa

Sauszemes armijai nedevām pietiekamu daudzumu pienācīgi apmācītu rekrūšu. Ari flotē valdīja nenoteiktība. Noziedznieki centās nacionālās aizsardzības svarīgākajam ierocim laupīt tā galveno vērtību. Vēl sliktāk bija tas, ka nenoteiktības inde iekļuva pašā flotes vadībā. Flote nostiprināja tendence visus karakuģus būvēt tā, lai tie vienmēr būtu nedaudz mazāki nekā analogie angļu kuģi.

Vācu kuģu mazākie izmēri nozīmēja to, ka arī šo kuģu gaita bija lēnāka un apbruņojums vājāks. Frāzēs, ar kuru palīdzību centās slēpt šo faktu, bija manāms bēdīgs loģikas trūkums tieši tajās jomās, kas bija par lietām atbildīgi pirms kara. Konkrēti: mūs sāka mierināt ar to, ka materiāls, no kā vācieši ražo savus lielgabalus, ir tik stipri labāks par angļu materiālu, ka spēka ziņa mūsu 28 centimetru kalibra lielgabals nemaz nav sliktāks par angļu 30, 5 centimetru kalibra lielgabalu.

Šķiet, no tā izrietēja pavisam citāds praktisks secinājums. Ja jau tā, tad ari vajadzētu ražot 30, 5 centimetru kalibra lielgabalus, jo mērķis taču bija kļūt stiprākiem par pretinieku, bet nevis tikai izlīdzināt spēkus. Kāpēc tad vajadzēja iegādāties 42 centimetru kalibra mortīru sauszemes spēkiem? Vācu, 21 centimetra kalibra mortīra jau bija spēcīgāka par visiem toreizējiem franču tālšāvējlielgabaliem. Bet, runājot par cietokšņiem, tiem droši vien pietiktu ar 30, 5 centimetru kalibra lielgabaliem. Tomēr, par laimi, sauszemes armijas vadītāji neizdarīja tādu kļūdu, kādu pieļāva flotes vadītāji.

Atteikšanas no cīņas par pārsvaru flotes kuģu gaitas ātrumā un artilērijas uguns spēkā bija ļoti cieši saistīta ar tā dēvēto "riska" ideju. Atteikdamies no priekšrocībām, flotes vadītāji līdz ar to atteicās no uzbrukuma taktikas un jau pašā sākumā aprobežojās ar aizsardzības taktiku. Tādējādi paši sev sasaistījām rokas un zaudējām iespēju gūt panākumus, jo uzbrukums vienmēr bija un būs labākā taktika.

Gaitas ziņā ātrāks un labāk apbruņots kuģis vienmēr spēs izmantot savas priekšrocības, lai nogremdētu pretinieku no lielāka attāluma. Kara laikā ar rūgtumu par to bija spiesti pārliecināties virkne mūsu kreiseru. Cik aplama bija jūras resora vadības politika, redzams kaut vai no tā, ka jau kara laikā nācās steigšus pārapbruņot vecos un labāk apbruņot jaunos kuģus.

Ja brīdī, kad notika Skageraka jūras kauja, vācu kuģiem būtu tāda pat ūdensizspiede, apbruņojums un ātrgaita kā angļu flotei, tad droši vien nogremdētu pretinieka kuģus. Tie šajā gadījumā neizturētu ugunsspēka pārsvaru, jo 38 centimetru kalibra granāta bija spēcīgāka par angļu šāviņu.

Japāna savulaik izvēlējās citādu taktiku. Japāņi ievēroja principu, ka ikvienam jaunbūvējamam kuģim ir jābūt kaut mazliet labākam par analogo pretinieka kuģi. Vēlāk no tā izrietēja, ka japāņi varēja izmantot uzbrukuma taktiku.

Miera laikā, kad bija runa par atbilstošu līdzekļu iegūšanu flotes būvēšanai, tās vadītāji neapšaubāmi parādīja zināmu parlamentāru izveicību. Toties vēlāk parlamentārisma vāts atvērās pašā flotes būvē, kur vajadzēja vadīties tikai no militāriem, bet ne parlamentāriem apsvērumiem. Vājums un nenoteiktība, nepietiekama loģiskā domāšana, kas raksturīga parlamentārismam kā institūtam, diemžēl raksturoja visu mūsu jūras resora darbību.

Kā jau atzīmējām, sauszemes armija izsargājās no tādām principiāli aplamām idejām. Ludendorfs, toreiz tikai lielā ģenerālštāba pulkvedis, uzsāka izmisīgu cīnu pret noziedzīgo nenoteiktību un vājumu, kas bija raksturīgs reihstāgam, apspriežot visus sauszemes armijas reorganizēšanas jautājumus. Ja cīņa, ko toreiz uzsāka virsnieks, tomēr izrādījās veltīga, tad vaina par to pienākas, no vienas puses, parlamentam un, no otras puses, vēl lielākā mērā reihskancleram Betmanim Holvegam, kurš izturējās ārkārtīgi nožēlojami. Protams, tas gan tagad netraucē Vācijas katastrofas īstajiem vaininiekiem uzvelt atbildību tam cilvēkam, kurš viens pats un pietiekami enerģiski uzstājās, lai netiktu aizmirstas nācijas pamatintereses. Vieni meli vairāk vai mazāk — tas nu šiem iedzimtajiem melkuļiem ir pilnīgi vienalga.

Kad iedomājies par to, kādus milzīgus upurus prasīja šo bezatbildīgo subjektu noziedzīgā vieglprātība, kad tavu acu priekšā nostājas kropļu masa, kad atceries bezgalīgo kaunu un ciešanas, ko pārdzīvojam, un kad vēl un vēlreiz tu sev saki, ka tas viss bija tikai nekaunīgu karjeristu saujiņas noziedzīgas darbības dēļ, dalot valdības portfeļus, tad nevar atrast citus vārdus šiem subjektiem kā vien — blēži, nelieši un noziedznieki. Kādai gan citai vajadzībai toreiz mūsu leksikā bija šie vārdi, ja ne līdzīgu neliešu raksturošanai. Salīdzinājumā ar nācijas nodevējiem jebkurš suteners ir uzskatāms par godavīru.

* * *