Mana Cīņa

Un tomēr, kā jau teicām, vienlaikus ar vājībām Vācijai bija ari vairākas nenoliedzamas priekšrocības.

Pārvaldes monarhiskā forma nodrošināja visas valsts vadības noteiktu stabilitāti. Vismaz varas augstākos nesējus tā izolēja no godkāru politiķu aprindām. Monarhijas institūts kopš seniem laikiem baudīja cieņu un autoritāti. Otra mūsu priekšrocība bija tā, ka Vācijai bija lielisks valsts ierēdņu korpuss. Trešā priekšrocība — armija stāvēja pāri jebkādiem partijiskiem un politiskiem pienākumiem. Par priekšrocību var uzskatīt ari to, ka vienpersoniska monarha tēls vēl arvien modināja un nostiprināja individuālās atbildības jūtas, vismaz daudz lielākā mērā nekā tajās valstīs, kur varas nesēji mainījās kinematogrāfiskā ātrumā. Tas viss kopumā nodrošināja vācu administrācijas godīgumu un tīrību, ko atzina visi. Visbeidzot, vācu tautai ļoti svarīga bija ari monarhijas kultūrnozīme. Tā pilnīgi kompensēja visus monarhijas trūkumus. Vācu rezidences vēl arvien bija lieli mākslas centri, ko nekādi nevar sacīt par mūsu materiālismā iestigušo laikmetu. Tas, ko vācu kņazi 20. gadsimtā izdarīja mākslas un zinātnes labā, bija parauga cienīgs darbs. Katrā ziņā mūsdienas ar to nav nekādi salīdzināmas.

* * *

Tomēr svarīgākais no šī laika pozitīvajiem faktoriem, kad tautas organisma sairšana vēl progresēja lēni, protams, bija armija. Ne velti visu Vācijas ienaidnieku niknums vispirms vērsās pret armiju, galveno brīvības un nacionālās pašapliecināšanās sargātāju. Tajos laikos armija bija varena skola visai vācu nācijai. Labākais piemineklis vecajai armijai bija konstatējums, ka vācu armiju neieredzēja, vajāja ar apvainojumiem un apmētāja ar dubļiem visi ienaidnieki. Taču tajā pašā laikā viņi baidījās no tās. Tas, ka armija bija galvenais brīvības balsts un sargs pret biržas varu, redzams jau no tā, ar kādu alkatību Versaļas augļotāji vispirms metās tieši uz vācu armiju. Ja nebūtu armijas varenības, tad Versaļas cilpa ap tautas kaklu savilktos vēl daudz agrāk. Ja rodas vēlēšanās pilnīgi precīzi pasacīt, par ko tieši vācu tauta ir pateicīga savai armijai, tad to var izteikt divos vārdos: par visu! Armijā atbildības izjūtu audzināja vēl tajā laikā, kad šī īpašība bija ļoti reti sastopama, kad visi centās izvairīties no atbildības, bet galvenokārt iedvesmojās no parlamenta, kas bija pilnīgas bezatbildības paraugs. Armijā audzināja personiskās vīrišķības jūtas tajā laika posmā, kad gļēvulība plosījās visur un gatavība upurēt vispārēja labuma interesēs jau tika uzskatīta gandrīz par muļķību. Bet gudrs skaitījās tikai tas, kurš vairāk domāja par sevi. Armija bija skola, kur vācietis mācījās redzēt tautas labumu tās vienotībā un spēkā, bet nevis melīgajās frāzēs par internacionālo brālību ar nēģeriem, ķīniešiem, frančiem, angļiem utt.

Armija audzināja cilvēkos apņēmības garu tajā laikā, kad laikmeta karogs bija neapņēmība un bezgalība svārstīšanās. Armija mācīja, ka noteikta pavēle vienmēr ir labāka nekā pilnīgs stingru norādījumu trūkums.

Tas jau bija kaut kas laikā, kad toni noteica apšaubāmi gudrinieki. Jau šajā apstāklī ir īstas, veselīgas tautas gudrības kripata. No tautas gudrības nepaliktu ne miņas, ja mūsu armija nebūtu nepārtraukts veselības avots. Salīdziniet to ar mūsu tagadējo valdošo aprindu šausminošo neuzņēmību. Šie valdnieki rod sevī uzņēmības spēku vien tad, ja runa ir par kādu mums nodiktēta postoša līguma parakstīšanu. Kad runa ir par kaut kādu jaunu Vācijas aplaupīšanu, tad valdība žigli izšķiras parakstīt "vienošanos", protams, tajā pašā laikā pilnīgi atsakoties no jebkādas atbildības. Šādos gadījumos "atbildīgie" valdnieki izpilda parasta parlamenta stenogrāfa lomu, kuri taču vienmēr raksta tikai to, ko viņiem diktē.

Armija audzināja cilvēkus ideālismā un uzticībā dzimtenei tādā laikā, kad visapkārt grimām alkatībā un materiālismā.

Armija audzināja mūs uzticībā nacionālās vienotības idejai tādā laikā, kad visapkārt jau notika nežēlīga šķiru cīņa. Varbūt vienīgā kļūda bija brīvprātīgo institūta ieviešana ar vienu gadu ilgu dienesta laiku. Tā bija kļūda tāpēc, ka te tika pārkāpts neapstrīdamas līdztiesības princips, un cilvēki ar labāku izglītību atkal nokļuva mazliet savrupā stāvoklī, kaut gan lietas labā bija nepieciešams pretējais. Mūsu augstākie slāņi jau tāpat pietiekami tālu atrāvās no tautas. Armija izjustu sevišķi labvēlīgu ietekmi, ja tās rindās nebūtu šādas šķirošanas. Tā bija kļūda, ka mēs neievērojām šo principu. Bet kur gan negadās kļūdas. Armijā bija tik daudz laba, ka daži trūkumi atkāpās otrajā plānā.