Mana Cīņa

Pasaulē ir daudz patiesību, šķietami pilnīgi acīm redzamu, un tomēr tieši tāpēc, ka tās ir redzamas, cilvēki tās bieži vien nepamana vai vismaz nesaprot to nozīmi. Šādām patiesībām cilvēki reizēm paiet garām kā akli, bet pēc tam ir ārkārtīgi pārsteigti, kad kāds pēkšņi atklāj to, ko, šķiet, visiem vajadzēja zināt. Lai kur paraudzītos, visur ir tūkstošiem Kolumba olu, taču pašu Kolumbu dzīvē ir pavisam maz.

Visi cilvēki bez izņēmuma katru dienu tā vai citādi saskaras ar dabu, iepazīst tās noslēpumus un iedomājās, ka saprot gandrīz visu, taču, atskaitot atsevišķus retus izņēmumus, cilvēki pilnīgi akli paiet garām vienai no nozīmīgākajām parādībām, kas saistīta ar viņu pašu eksistenci: proti, cilvēki nemaz nepamana, ka viss pasaulē dzīvojošais ir stingri sadalīts atsevišķās, sevī noslēgtās grupās, kuras pārstāv kādu atsevišķu dzimtu vai sugu.

Pat pavirši vērojot, nav iespējams nepamanīt gandrīz dzelžaino likumu, ka vairošanās un dzimtas un sugas turpināšanas formas ir ļoti ierobežotas, lai gan dzīvības enerģija dabā ir gandrīz neierobežota. Katrs dzīvnieks pārojas tikai ar savas dzimtas un sugas biedru. Zīlīte iet pie zīlītes, žubīte pie žubītes, strazds pie strazda, lauku pele pie lauku peles, mājas pele pie mājas peles, vilks pie vilcenes utt.

To mainīt var tikai kaut kādi ārkārtēji apstākļi, piemēram, vispirms apstākļi, kad tiek liegta brīvība, vai kaut kādi citi apstākļi, kuri traucē pārošanos vienas dzimtas un sugas ietvaros. Šajos gadījumos daba tūlīt pat sāk pretoties un pauž savu protestu, atņemot šiem dzīvniekiem spējas vairoties tālāk vai ierobežojot šo izdzimteņu dzimstību nākamajās paaudzēs. Taču vairumā gadījumu daba šiem izdzimteņiem atņem spēkus pretoties slimībām un ienaidnieku uzbrukumam.

Tas ir pilnīgi dabiski.

Krustojoties divām būtnēm, kuras atrodas dažādā attīstības pakāpē, nenovēršami rodas pēcnācēji, kuru attīstības pakāpe atrodas kaut kur vidū starp abu vecāku attīstības pakāpēm. Tas nozīmē, ka pēcnācēji atradīsies mazliet augstāk nekā vairāk atpalikušākais no abiem vecākiem, taču vienlaikus arī zemāk nekā vairāk attīstītais no abiem vecākiem. No tā, savukārt, izriet, ka šādiem pēcnācējiem vēlāk nāksies ciest sakāvi cīņā ar savas dzimtas un sugas attīstītākajiem pārstāvjiem. Šāda pārošanās ir pilnīgā pretrunā dabas tieksmei uz pastāvīgu dzīves pilnveidošanu. Pilnveidošanās galvenais nosacījums ir, protams, ne jau augstākstāvošas būtnes pārošanās ar zemākstāvošo būtni, bet tikai pirmās uzvara pār otro. Stiprākajam ir jāvalda pār vājāko, nevis jāpārojas ar vājāko, tādējādi ziedojot paša spēku. Tikai vājie te var saskatīt kaut ko šausmīgu. Tāpēc jau viņi ir vāji un aprobežoti cilvēki. Ja mūsu dzīvē valdītu tieši šis likums, tad tas nozīmētu, ka organisko būtņu augstāka attīstība kļūtu vispār neiespējama.

Sekas šai visai dabai raksturīgajai tieksmei uz rases tīrību ir ne tikai vienas rases stingra norobežošanās no citas, bet arī zināms vienveidīgums katras rases ietvaros. Lapsa vienmēr būs lapsa, zoss - zoss, tīģeris - tīģeris utt.; atšķirība te var būt tikai atsevišķu eksemplāru lielākā vai mazākā izturībā, lielākā vai mazākā prātā, sapratnē utt. Bet nekad nevar atrast lapsu, kurai būtu kaut kādi humāni nolūki pret zosi, tāpat kā mēs nekad nesastapsim kaķi, kas gribētu draudzēties ar pelēm.

Cīņa starp vieniem un otriem ir ne tik daudz iedzimta naidīguma dēļ kā izsalkuma un mīlestības labad. Abos gadījumos daba šo cīņu vēro pilnā mierā un pat ar zināmu gandarījumu. Cīņa par iztiku ved pie tā, ka vājākais un slimīgākais cieš sakāvi. Tēviņu cīņa mātītes dēļ nodrošina tiesības un iespēju vairoties tikai stiprākajiem. Taču vienmēr un nelaimīgi cīņa tikai sekmē dzimtas un sugas veselību un pretestības spēka palielināšanos. Tādējādi cīņa ir augstākas attīstības faktors.

Ja tas nebūtu tā, tad tas nozīmētu, ka mūsu pasaulē vispār izbeigusies progresīva attīstība. Tad jau drīzāk iestātos pretējais process. Skaitliskā ziņā vājajam vienmēr ir pārsvars pār stipro. Un, ja vien spēja vairoties abiem būtu vienāda, tad neilgā laikā vājais savairotos tik milzīgos  apmēros, ka pilnīgi pārmāktu stipro. Lūk, tāpēc daba izdara dažus labojumus stiprākā labā. Šos labojumus daba izdara tā, ka rada vājākajam daudz smagākus eksistences nosacījumus; šādi daba ierobežo šo vājo jau skaitliskā nozīmē. Taču ne tas vien. Daba vēl veic arī atlasi un no šī skaita dod iespēju vairoties tikai stiprākajiem un veselīgākajiem eksemplāriem.

Daba nevēlas, lai vājākās būtnes pārotos ar stiprākām būtnēm. Bet vēl lielākā mērā tai pretīgs ir augstākās un zemākās rases sajaukums. Tāds sajaukums apdraud visu dabas gadu tūkstošus ilgo darbu cilvēka pilnveidošanā.