Mana Cīņa

Taču mūsu vecās armijas vislielākais nopelns bija tas, ka tā nepieļāva triumfēt "vairākuma" principam iepretī atsevišķas personības nozīmei, un gaiša galva tās rindās tika vērtēta augstāk nekā "vairākuma" viedoklis. Pretsvarā ebrejiskajai demokrātiskajai idejai par aklu klanīšanos "daudzumam", armija stingri sargāja ticību vienpatņu ģēnijam. Lūk, tāpēc tikai armijā toreiz tika audzināti cilvēki, kādi visvairāk bijā vajadzīgi. No armijas nāca īsti vīri. Laikā, kad visapkārt spraucās ārā tikai būtnes bez strāvojuma un bābas, armijas ik gadu no savām rindām atdeva 350 tūkstošus jaunu cilvēku spēka un veselības briedumā. Tie bija cilvēki, kas divu dienesta gadu laikā no nenobriedušiem jaunekļiem bija kļuvuši par tēraudcietiem cīnītājiem. Zaldāti, kas divu gadu laikā bija pieraduši pakļauties pavēlei, pēc dienesta ari paši prata pavēlēt. Vecu zaldātu varēja pazīt pēc stājas.

Tāda bija vācu nācijas vislabākā skola. Ne velti uz to koncentrējās visu to neapvaldītais naids, kuri alkatības, skaudības vai paša bezspēcības dēļ centās panākt, lai dārgie līdzpilsoņi paliktu cik vien iespējams mazāk apbruņoti. To, ko savā aklumā vai ļauna likteņa dēļ nesaprata daudzi vācieši, lieliski saprata visa pasaule: vācu armija bija vācu tautas stiprākais ierocis tās cīņā par savu bērnu brīvību un pārticību.

* * *

Vienlaikus ar monarhijas un armijas lomu jāatzīmē valsts kalpotāju korpusa ne ar ko nesalīdzināmā labvēlīgā ietekme. Vācijas valsts organizācija un administrācija bija vislabākā pasaulē. Par valsts ierēdni sacīja, ka viņš ir vecmodīgs un mazliet birokrātisks. Taču šajā ziņā stāvoklis citās valstīs nebija labāks, drīzāk gan sliktāks. Toties citas valstis nevarēja lepoties ar visa aparāta apbrīnojumu solīdumu un ierēdņu neuzpērkamību. Ir labāk, lai ierēdnis ir mazliet vecmodīgs, bet pilnīgi godīgs un uzticīgs darbam, nekā "mūsdienīgi" izskatīgs un tumsonīgs, turklāt vēl pamatīgi izvirtis. Ja tagad bieži jādzird, ka administrācija pirmskara gados veidojās no labiem birokrātiem, bet sliktiem saimniekotājiem, tad atbildam tā: lai mums parāda citu valsti pasaulē, kas tik labi sakārtojusi savu, teiksim, dzelzceļa saimniecību, kā tas bija Vācijā. Tikai Vācijas revolūcijai vēlāk ilgstošu pūliņu rezultātā izdevās tik ļoti izirdināt šo lielisko aparātu, lai pēc tam to varētu "socializēt", t.i., atņemt tautai dzelzceļus un atdot tos starptautiskajam biržu kapitālam, Vācijas revolūcijas īstajam iedvesmotājam.

Pirmskara valsts ierēdņu korpusam un visam administratīvajam aparātam it īpaši raksturīga bija neatkarība no valdības. Tajā laikā valdība neizdarīja nekādu spiedienu uz vācu valsts ierēdņu politiskajiem uzskatiem. Tikai kopš revolūcijas laika tas viss radikāli mānijās. Tagad no ierēdņa prasa nevis zināšanas, nevis māku, bet tikai piederību noteiktai partijai. Tagad cilvēki ar patstāvīgu, neatkarīgu raksturu nav vajadzīgi: viņi tikai traucē.

Tādējādi pirmskara Vācijas milzīgais spēks balstījās uz monarhiju, armiju un valsts ierēdņu korpusu. No šiem trijiem avotiem valsts smēlās spēku, kura tagad tai visvairāk pietrūkst, proti, valstisku autoritāti. Valsts patiesu autoritāti stiprina vispārēja uzticēšanās tās vadītājiem un administrācijai, bet ne pļāpāšana reihstāgā un landtāgos. To neveicina ari speciālie likumi, kas liek "sargāt" republiku no jebkādas kritikas. Pilsoņu vispārēja uzticēšanās var būt sekas tikai vispārējai nesatricināmai pārliecībai par valdības nodomu nesavtīgumu un tīrību un visu valsts administratīvo orgānu godīgumu. Vispārēja uzticēšanās rodas tikai tad, ja valsts likumdošana pilnīgi atbilst vispārējām taisnīguma jūtām, jo ar kailas vardarbības palīdzību neviena valdības sistēma ilgi nenoturēsies. Sistēmas stabilitāte iespējama tikai kā vispārējās uzticības rezultāts to cilvēku taisnīgumam un godīgumam, kuru pienākums ir aizstāvēt tautas intereses.

* * *

Tādējādi, kaut gan pirmskara Vāciju jau grauza diezgan smagas iekšējas slimības, nevajag aizmirst apstākli, ka arī citas valstis tikpat lielā mērā bija slimību skārtas, tomēr kritiskajā brīdī tās izturēja pārbaudījumu un nekļuva par katastrofas upuri. Ja atcerēsimies, ka pirmskara Vācijai bija raksturīgas ari citas svarīgas īpatnības, tad neizbēgami vajadzēs izdarīt secinājumu, ka tās katastrofas cēloņi ir citi apstākļi. Tā tas arī ir.

Vissvarīgākais un dziļākais vecās vācu impērijas kraha cēlonis bija rasu problēmas nozīmes un tās milzīgās lomas neizpratne tautas vēsturiskajā attīstībā. Jo visi nozīmīgākie notikumi tautu dzīvē ir nevis nejaušības produkti, bet gan likumsakarīgi izriet tikai no katras tautas neapturamas tiekšanās saglabāt un vairot sugu un rasi. Cilvēki to ne vienmēr skaidri apzinās, taču tas ir tieši tā.

11. nodaļa: Tauta un rase