Mana Cīņa

Tagad šis jautājums atkal ir izvirzījies valstij un nācijai, turklāt daudz lielākos apmēros. Arvien jaunas un jaunas miljonu tautas masas pameta laukus un pamazām pārcēlās uz lielajām pilsētām, lai atrastu sev gabalu maizes kā fabriku strādnieki jaunajos rūpniecības uzņēmumos. Vispārējie darba un dzīves apstākļi šai jaunajai kārtai bija vairāk nekā bēdīgi. Jau paši darba apstākļi nemaz nelīdzinājās agrākajiem amatnieka vai zemnieka apstākļiem. Rūpniecībā fabrikas strādniekam nācās sasprindzināt spēkus daudz vairāk nekā amatniekam. Darba dienas ilgums amatniekam nozīmēja daudz mazāk nekā fabrikas strādniekam. Lai gan darba diena strādniekam formāli bija tikpat ilga cik agrāk amatniekam, tomēr strādniekam tika radīts daudz smagāks stāvoklis. Amatniekam nebija tik intensīvs darbs kā tagad tas ir fabrikas strādniekam. Ja amatnieks agrāk kaut kā varēja samierināties pat ar 14 - 15 stundu ilgu darba dienu, tad fabrikas strādniekam tagad tas kļūst pilnīgi neiespējami, jo katra minūte tiek izmantota ārkārtīgi intensīvi. Bezjēdzīga kādreizējā darba dienas ilguma attiecināšana uz mūsdienu fabrikas ražošanu ir radījusi vislielāko ļaunumu tāpēc, ka, pirmkārt, tika bojāta strādnieku veselība un, otrkārt, strādniekos tika grauta ticība augstākajam taisnīgumam. Te jāpievieno vēl, no vienas puses, niecīgais atalgojums un, no otras puses, relatīvi ātrāka darba devēja bagātības palielināšanās.

Agrāk lauksaimniecībā sociālā problēma nevarēja pastāvēt, jo gan saimnieks, gan arī darbinieks darīja vienu un to pašu darbu un, galvenais, ēda no vienas bļodas. Tagad arī šajā ziņā stāvoklis ir krasi mainījies.

Visās dzīves jomās notikusi pilnīga nošķiršanās starp strādnieku un darba devēju. To, cik dziļi mūsu dzīvē iespiedies ebreju gars, vislabāk pierāda tas, ka pret fizisku darbu izturas bez pienācīgas cieņas vai pat ar klaju nicināšanu. Tam nav nekā kopīga ar ģermāņu raksturu. Tikai, arvien vairāk ebrejiem ietekmējot mūsu dzīvi, agrāko cieņu pret amatu nomainīja zināma nevērība pret jebkuru fizisku darbu.

Tā pie mums izveidojās jauna kārta, kuru gandrīz neviens necienīja; kādā jaukā dienā nenovēršami izvirzījās jautājums: vai nu nācija pati sevī atradīs pietiekamu spēku, lai radītu jaunas, veselīgas attiecības starp šo kārtu un visu pārējo sabiedrību, vai arī kārtu atšķirības padziļināsies un kļūs par šķiru bezdibeni.

Viens fakts ir neapšaubāms: šajā jaunajā kārtā ietilpa nebūt ne sliktākie elementi, katrā gadījumā tur bija paši enerģiskākie elementi. Tā dēvētās kultūras pārliekā izsmalcinātība šeit vēl nevarēja veikt savu graujošo darbu. Jaunā kārta visumā vēl nebija pakļauta pacifistiskās indes iedarbībai, tai bija fizisks spēks un, ja vajadzēja, arī brutalitāte.

Kamēr buržuāzija gluži bezrūpīgi un vienaldzīgi neievēro šo augstākā mērā svarīgo problēmu, ebreji nesnauž. Viņi uzreiz saprata, cik ārkārtīgi svarīga šī problēma ir visai nākotnei. Tāpēc rīkojas tā: no vienas puses, viņi pastiprina strādnieku ekspluatāciju līdz galējai robežai, bet, no otras puses, viņi cenšas izkalpoties pie pašu ekspluatācijas upuriem un īsā laikā iekaro sev strādnieku vadoņu lomu strādnieku cīņā pret darba devējiem. Tādi ebreji ārēji kļūst it kā vadītāji cīņā pret sevi. Īstenībā tas, protams, tā nav, jo šie melu meistari vienmēr prot uzvelt visu atbildību citiem, sevi iztēlojot par nevainīgiem jēriņiem. Tā kā ebrejiem pietika nekaunības pašiem nostāties tautas masu cīņas priekšgalā, tām pat neienāca prātā, ka tas krāpa visnelietīgākajā veidā.

Un tomēr tas bija tieši tā.

Jaunā šķira vēl nebija paguvusi īsti izveidoties, kad ebreji jau manīja, ka no šīs kārtas viņi var izveidot ieroci savu tālāko plānu īstenošanai. Vispirms ebreji izmantoja buržuāziju kā ieroci pret feodālo pasauli, bet vēlāk viņi izmantoja strādnieku kā savu ieroci pret buržuāzijas pasauli. Slēpdamies aiz buržuāzijas muguras, ebreji prata iekarot sev pilsoņu tiesības. Tagad, izmantojot strādnieku cīņu par savu eksistenci, ebreji, slēpdamies aiz šīs kārtas, cer pilnīgi nostiprināt savu kundzību šajā pasaulē.

Strādniekam īstenībā atliek tikai cīnīties par ebreju tautas nākotni. Pats to neapzinādamies, strādnieks ir nokļuvis tā spēka varā, pret kuru, kā viņam šķiet; viņš cīnās. Strādniekam tiek iedvests, it kā viņš cīnītos pret kapitālu, taču īstenībā viņam liek cīnīties par kapitālu. Visskaļāk ebreji klaigā par to, ka ir nepieciešama cīņa pret internacionālo kapitālu, bet īstenībā viņi organizē cīņu pret nacionālo ekonomiku. Graudami to, ebreji cer uz tās atliekām nostiprināt internacionālās biržas varu.

Ebreji rīkojas tā: