Mana Cīņa

Iefiltrēdamies strādnieku rindās, viņi liekulīgi izliekas par viņu draugiem un tēlo šausmīgu sašutumu par strādnieku smagajām ciešanām. Ebreji cenšas ārkārtīgi sīki un konkrēti izstudēt visas strādnieku ikdienas dzīves patiesās un šķietamās grūtības. Balstīdamies uz šīm konkrētās situācijas zināšanām, viņi visiem spēkiem sekmē strādnieku tieksmi mainīt šos eksistences nosacījumus. Katram ārietim, kā zināms, piemīt dziļa tieksme pēc sociālā taisnīguma. Bet ebreji visviltīgākajā veidā šīs jūtas ekspluatē, pamazām pārvērzdami tās par naidu pret bagātākiem un laimīgākiem cilvēkiem. Šādi ebrejiem izdodas uzspiest savu zīmogu un piešķirt savu pasaules uzskatu visai strādnieku cīņai par labāku dzīvi. Tā ebreji liek pamatus marksisma mācībai.

Ebreji ar nolūku saista savu marksistisko sprediķi ar virkni konkrētu prasību, kuras no sociālā viedokļa ir pilnīgi taisnīgas. Tā viņi ar vienu šāvienu nošauj uzreiz divus zaķus. Pirmkārt, šādā ceļā marksisma mācība ārkārtīgi plaši izplatās. Otrkārt, viņi atgrūž daudzus kārtīgus cilvēkus no šo sociāli taisnīgo prasību atbalstīšanas, saistot šīs prasības ar marksisma propagandu. Šīs propagandas dēļ prasības tiek uzskatītas par netaisnīgām un pilnīgi neizpildāmām.

Īstenībā, aiz šīm tīri sociālajām prasībām ebreji slēpj savus velnišķīgos nolūkus. Brīžiem par šiem nolūkiem pilnīgi nekaunīgi tiek runāts atklāti.

Marksisma mācība ir dīvains sajaukums, kur savijas saprātīgais ar visnejēdzīgākajiem izdomājumiem, kurus spēj radīt cilvēka prāts. Tomēr ebrejs sistemātiski rūpējas, lai īstenībā tiktu izmantota tikai šī sprediķa otrā dala, bet nekādā gadījumā pirmā. Regulāri noliedzot personības lomu un līdz ar to gan nācijas, gan tās rases "saturu", marksisma mācība pamazām grauj visus elementāros pamatus cilvēku kultūrai, kuras likteņi atkarīgi tieši no šiem faktoriem. Tas, lūk, ir marksistiskā pasaules uzskata īstais kodols, ja šo noziedzīgo smadzeņu produktu vispār var uzskatīt par "pasaules uzskatu". Iznīcinādami diženas personības un rases lomu, ebreji ir iznīcinājuši pašu svarīgāko šķērsli zemāko kundzībai. Bet šie zemākie taču tieši ir ebreji.

Marksisma mācības noziedzīgā būtība jau tieši ir tās ekonomiskais un politiskais aspekts. Tieši šis aspekts atgrūž no marksisma visu inteliģento. Inteliģenti cilvēki sāk novērsties arī no strādnieku taisnīgajām prasībām. Taču vienlaikus vismazāk attīstīta strādnieku daļa bariem vien pāriet zem marksisma karogiem. Strādnieku kustībai, lai kāda tā būtu, ir vajadzīga sava inteliģence. Ebrejiem ir izdevies godīgu inteliģenci atraut no strādnieku kustības. Un tagad ebreji ir gatavi "upurēties"; viņi strādnieku kustībai dod inteliģenci no sava vidus.

Tā rodas fiziskā darba strādnieku kustība, kas pilnīgi atrodas ebreju vadībā. Ārēji šīs kustības mērķis ir strādnieku stāvokļa uzlabošana. Īstenībā runa ir par visu citu neebreju tautu paverdzināšanu un faktiski pilnīgu iznīcināšanu.

Masonisms ir uzņēmies lomu pacifistiskā garā sistemātiski vājināt nacionālās pašsaglabāšanās instinktu inteliģences aprindās. Bet plašās tautas masās un vispirms jau mietpilsoņu aprindās šo pašu uzdevumu ir uzņēmusies prese, kas arvien vairāk koncentrējas ebreju rokās. Šiem diviem graušanas līdzekļiem tagad pievienojies arī trešais, daudz briesmīgāks — kaila spēka organizācija. Ar pirmajiem diviem līdzekļiem ebreji veica visu sagatavošanas graujošo darbu. Tagad marksisma triecienkolonnai jāpabeidz viss darbs un jādod sabiedrībai izšķirošais trieciens.

Mūsu acu priekšā notiek kaut kas pilnīgi nedzirdēts. Tieši tās institūcijas, kuras visbiežāk apgalvo, ka esot vienīgās bēdīgi slavenās valsts varas nesējas,  tieši tās izrādās pilnīgi paralizētas cīņā pret

marksismu. Īstenībā ebreji visos savas "izglītotās" darbības laikos labākos palīgus atrada sev tieši tajās mūsu valsts institūciju augstajās un augstākajās ierēdņu aprindās (protams, atsevišķi izņēmumi neko nemaina). Šīm ierēdniecības aprindām vienmēr piemitusi neparasta lišķība attiecībā pret vēl "augstākām" aprindām, no vienas puses, un neparasta augstprātība attiecībā pret "zemākām" aprindām, no otras puses. Viņu aprobežotība varēja mēroties tikai ar viņu pašapziņu. Bet tas jau tieši ir tas, kas ebrejam vajadzīgs. Tieši šādi varas pārstāvji viņam ir vismīļākie.

Reāli notikumi attīstījās aptuveni šādi.

Atbilstoši saviem galamērķiem, kuri ir gan visas pasaules ekonomiska iekarošana, gan arī politiska paverdzināšana, ebreji savu organizāciju sadala divās daļās, kuras ir it kā viena no otras nošķirtas, taču īstenībā veido vienotu veselumu. Protams, viņi sadala kustību, no vienas puses, politiskā partijā un, no otras puses, arodorganizācijā.