Mana Cīņa

Vai vispār var stāties savienībā ar pašreizējo Vāciju? Vai vispār kāda lielvalsts mēģinātu stāties savienībā (un savienības mērķis var būt vienīgi noteiktu uzbrukuma operāciju īstenošana) ar mūsu valsti, ja tās vadītāji jau vairākus gadus visai pasaulei rāda nožēlojamas nespējas un pacifiskas gļēvulības piemēru, un ja mūsu tautas liela daļa, marksisma demokrātisko ideju apžilbināta, nodod savas nācijas un valsts intereses visnožēlojamākajā veidā? Vai vispār kāda lielvalsts kaut cik novērtēs savienību ar mūsu valsti un vismaz minimāli cerēs uz kopīgu veiksmīgu cīņu, ja ir skaidri redzams, ka mūsu valstī nav ne vīrišķības, ne vēlēšanās pakustināt kaut mazo pirkstiņu, lai aizsargātu savu pastāvēšanu? Vai kāda lielvalsts, kura savienībā ar citu valsti meklē ne tikai status quo saglabāšanu, kas nozīmē vienīgi tālāku trūdēšanu pašos pamatos (kā tas bija ar Trejsavienību), saistīties ar mūsu valsti nevis uz dzīvību, bet nāvi, ja ir skaidri redzams, ka mēs tagad esam spējīgi tikai pazemīgi pakļauties visām pret mums izvirzītajām prasībām? Kam gan ir vajadzīga savienība ar tādu valsti, kas zaudē pēdējās sava diženuma paliekas? Taču mūsu rīcība ir likvidējusi tiesības pretendēt uz kaut ko labāku! Kam gan ir vajadzīga savienība ar tādu valdību, kuru neciena pašas pilsoņi? Patiesi, mūsu valdība taču nevar pretendēt uz to, lai ārzemnieki tai izrādītu vairāk cieņas nekā pašas pilsoņi!

Nē, sevi cienītāja lielvalsts savienībā ar citām valstīm meklē vairāk nekā uzņēmīgo parlamentāriešu intrigu objektu un necentīsies pēc savienības ar pašreizējo Vāciju. Ja arī gribētu, nespētu to izdarīt. Mūsdienu Vācija ir zaudējusi tās īpašības, kādas vajadzīgas, lai būtu vēlamā sabiedrotā. Tas arī ir laupītājlielvalstu nometnes solidaritātes galvenais cēlonis.

Pati Vācija vispār neizrāda nekādu pretošanos. Visa "pretošanās" aprobežojas tikai ar dažiem dedzīgiem "protestiem", kurus pauž mūsu izredzētie parlamentārieši. Ja jau paši necīnāmies par savām interesēm, saprotams arī pārējai pasaulei nav nekāda pamata iestāties par mums. Arī visaugstais dievs, neskatoties uz visu savu žēlsirdību, principā nemīl gļēvulīgas tautas; pretējo apgalvo mūsu gaudulīgās patriotiskās savienības. Šādā situācijā pat tām valstīm, kuras nav tieši ieinteresētas, lai Vācija tiktu galīgi iznīcināta, neatliek nekas cits, kā piedalīties Francijas organizētajos laupīšanas karagājienos tāpēc vien, lai Francija viena pati nevarētu izmantot visu laupījumu un nekļūtu vēl stiprāka.

Vēl nevajadzētu piemirst to, ka valstīm, kas karoja pret mums, nemaz nav tik vienkārši panākt, lai mainītos iedzīvotāju masu noskaņojums, jo masu propaganda ilgu laiku ir dzinusi galvās vienu un to pašu. Ilgus gadus vācu tauta tika iztēlota par "huņņiem", "laupītājiem", "vandāļiem" utt. Tagad nevar uzreiz mainīt mērķi un paziņot, ka mūžsenais ienaidnieks var kļūt par sabiedroto.

Bet īpaši liela nozīme ir trešajam faktoram, kurš visbūtiskāk ietekmē jautājumu par nākamajiem Eiropas valstu grupējumiem un nākamo politiku savienību veidošanā.

Anglijas britu interesēs nebūt nav Vācijas tālākā novājināšana un iznīcināšana, toties šādā pavērsienā ārkārtīgi ir ieinteresēts starptautiskais ebreju biržu kapitāls. Domstarpības starp angļu valstsvīru oficiālo jeb, labāk teikt, tradicionālo politiku un ebreju biržu kapitāla izšķirošo spēku visskaidrāk parādās tieši Anglijas ārpolitikā.

Pretēji visām britu valsts interesēm ebreju finansu kapitāls cenšas panākt ne tikai pilnīgu Vācijas ekonomisko iznīcināšanu, bet arī pilnīgu tās politisko paverdzināšanu. Ebreju kapitāls lolo cerības, ka pilnībā pakļaut Vāciju starptautiskai kontrolei, t.i., pilnībā pakļaut vācu darbaspēku ebreju pasaules kapitālam ir iespējams tikai gadījumā, ja izdosies Vāciju politiski boļševizēt. Lai internacionālā ebreju biržu kapitāla marksistiskās bandas spētu pilnīgi sadragāt vācu nacionālās valsts mugurkaulu, tām vajadzīgs draudzīgs atbalsts no ārienes. Tādēļ arī ebrejiem ir vajadzīgs, lai franču armija apdraudētu Vāciju līdz pat tam brīdim, kamēr valsts iekšienē iestāsies tāds sairums, kas ļaus starptautiskā ebreju kapitāla uzrīdītajām boļševiku bandām galīgi dabūt savā varā mūsu valsti.

Mūsdienās ebreji vairāk par visiem rīda pasauli, lai Vācija tiktu piebeigta līdz galam. Visu Vācijai adresēto uzbrukumu galvenie fabricētāji ir ebreji. Tā bija gan līdz karam, gan arī kara laikā. Ebreju biržu un marksistiskā prese nodarbojās ar sistemātisku naida kurināšanu pret Vāciju un panāca, ka citas valstis viena pēc otras atteicās no neitralitātes un pretēji savu tautu interesēm pieslējās antiģermāņu koalīcijai.