Mana Cīņa

Tas, no kā vadās ebreji, ir skaidrs. Boļševizējot Vāciju, tie cer iznīcināt vācu patriotiskās inteliģences pamatslāni un tādējādi radīt sev neierobežotas iespējas izspiest no vācu darbaspēka pēdējo sulu. Pilnīgi pakļaujot Vāciju, ebreji, protams, grib izplatīt savu varu ari tālāk un nolikt pie savām kājām visu pasauli. Kā tas ne reizi vien ir bijis mūsu vēsturē, Vācija ir punkts, ap kuru notiek pasaules likteņus izšķiroša cīņa. Ja mūsu tauta un valsts tiešām kļūs par šīs ebreju plēsonīgās un asinskārās tirānijas upuri, šis astoņkājis ar saviem taustekļiem aptvers visu zemeslodi. Un otrādi: ja Vācijai izdosies pasargāt sevi no šī jūga, tad varēs teikt, ka ir novērstas nāvējošas briesmas, kas apdraud visu pasauli un visas tautas.

Nevar būt nekādu šaubu, ka ebreji darīs visu iespējamo, lai uzturētu daudzu nāciju naidu pret Vāciju un, ja iespējams, uzkurinātu to vēl lielāku. Bet nav ari nekādu šaubu, ka šo tautu patiesās intereses ļoti mazā mērā sakrīt ar ebreju interesēm. Ebreji parasti savā tautu apziņas saindēšanas darbā izvēlas tādu ieroci, kas ir visatbilstošākais konkrētās tautas noskaņojumam un tādēļ sola iespējami maksimālus panākumus. Vācijā, kur iedzīvotāju rases tīrība cietusi visvairāk, ebreji visbiežāk izmanto pacifistisko ideoloģiju, atsaucoties uz pasaules "pilsoņu" interesēm, t.i., izmanto internacionālistiskas idejas. Francijā ebreji darbojas, visvairāk izmantojot šovinismu, jo ir pareizi novērtējuši, ka tieši šeit šovinisms var gūt vislielākos panākumus. Anglijā ebreji visbiežāk ķeras pie argumentiem, kas attiecas uz pasaules kundzību — gan saimniecisko, gan politisko. Tātad katrā valstī ebreji izmanto to argumentāciju, kura visvairāk atbilst tautas gara noskaņojumam. Paveikuši šos priekšdarbus un nodrošinājuši sev pietiekamu politisko un ekonomisko ietekmi, ebreji šķiras no šī ieroča, nomet masku un ļauj daudz atklātāk ielūkoties savu centienu īstajos mērķos. Pēc tam ebreji sāk daudz intensīvāk graut vienu valsti pēc otras, pārvēršot tās drupu kaudzēs, lai uz tām celtu ebreju suverenitāti uz mūžīgiem laikiem.

Anglijā tāpat kā Itālijā pat ar neapbruņotu aci ir labi saredzama atšķirība, kāda pastāv starp šo valstu cienījamāko valstsvīru labākās daļas uzskatiem un pasaules ebreju biržu kapitāla centieniem.

Vienīgi Francijā vairāk nekā jebkad agrāk pastāv biržu un ebreju biržas kapitāla, un Francijas republikas šovinistiski noskaņotu valstsvīru uzskatu vienotība. Šī sakritība Vācijai ir ārkārtīgi bīstama. Tādēļ ari Francija ir mūsu visbriesmīgākais ienaidnieks. No vienas puses, franču tauta arvien vairāk un vairāk sajauc savas asinis ar nēģeru asinīm; no otras puses, franču tauta arvien ciešāk un ciešāk saplūst ar ebrejiem, pamatojoties uz kopīgajiem centieniem pakļaut sev visu pasauli. Abi šie apstākļi pārvērš Franciju par vislielāko draudu baltās rases tālākai pastāvēšanai Eiropā.

Franču centieni atvest nēģerus Eiropas sirdī pie Reinas un līdz ar to saindēt mūsu asinis, ir tās sadistiskās, pretdabiskās atriebības tieša izpausme, kādu pret mūsu tautu vērš šovinisma pārņemtais mūžsenais ienaidnieks. Taču arī aukstasinīgi atriebīgie ebreji cenšas panākt to pašu.

Ari viņiem baltās rases asiņu saindēšanu gribas sākt tieši Eiropas centrā. Viņi cer no šejienes dot augstākajai rasei visprecīzāko triecienu, satricinot tās valdošā stāvokļa pamatus.

Tas, ar ko Francija, vienīgi atriebības jūtu pamudināta un plānveidīgi ebreju vadīta, pašlaik nodarbojas Eiropā, ir noziegums pret visiem baltajiem cilvēkiem pasaulē. Pienāks brīdis, kad veselas paaudzes Franciju nolādēs un atriebsies tai par to, ka, noziedzoties pret rasi, tā pieļauj iedzimto grēku pret visu cilvēci.

Mums, vāciešiem, no franču briesmām ir jāizdara tikai viens secinājums: mums jānovirza otrajā plānā visas jūtas un bez svārstīšanās jāsniedz roka tiem, kam franču diktatoriskie centieni ir tikpat bīstami kā mums.

Uz kādu laiku Vācijai Eiropā var būt tikai divi sabiedrotie: Anglija un Itālija.

* * *