Mana Cīņa

Uzdrošinos apgalvot, ka man būtu pieticis drosmes, lai stātos bataljona priekšgalā pat tad, ja tā sastāvs būtu tikai parlamentārie pļāpātāji, citi partiju vadītāji un galma padomnieki. Lai viņi izveido tādu triecienbataljonu, un mēs kopā dosimies atkarot Dienvidtiroli. Velns parāvis, es gan gribētu redzēt, kā reaģētu šī brālība tajā brīdī, kad, izsakot "kvēlu" protestu, virs viņu galvām sprāgtu daži šrapneļi. Domāju, ka aina ļoti līdzinātos vistu kūtij, kurā pēkšņi ielauzusies lapsa. Šī cienījamā brālība droši vien bēgtu tikpat lielā nekārtībā, kā lapsas vajātās vistas.

Taču viszemiskākais ir tas, ka šie kungi absolūti netic, ka, ejot pa viņu izraudzīto ceļu, kaut ko var arī sasniegt. Viņi ļoti labi apzinās, ka visai šai skaļajai rosībai nav absolūti nekādas nozīmes. Bet kādēļ gan nesacelt troksni? Protams, pļāpāt par Dienvidtiroles atbrīvošanu pašreizējos apstākļos ir daudz vieglāk nekā savulaik cīnīties, lai tā paliktu vācu rokās. Katrs dara to, kas viņam ir raksturīgs. Mēs savulaik par Dienvidtiroli lējām asinis, bet tagad šie kungi trin vienīgi savus knābjus.

Sevišķi aizraujoši ir vērot, cik uzpūtīgi izskatās Vīnes leģitimisti, izliekoties, ka viņi piedalās ārkārtīgi smagā cīņā par Dienvidtiroles atgūšanu. Nu, īsti tītari! Pirms septiņiem gadiem augstā dinastija, kuru šie kungi pielūdza, izdarīja nodevību un noziegumu, palīdzot pretģermāniskajai koalīcijai pievākt pat Dienvidtiroli. Toreiz šīs aprindas visiem spēkiem atbalstīja savas nodevīgās dinastijas politiku, un Dienvidtirole tiem nebija ne plika graša vērta — tāpat kā daudz kas cits. Bet kādēļ gan šobrīd nepapļāpāt par cīņu par atrauto teritoriju atgūšanu: tā taču ir cīņa, kas izmanto tikai "garīgos ieročus"? Kādēļ nerīkot "protesta saietus", kādēļ neizlikties, ka esi "līdz sirds dziļumiem" sašutis par šo netaisnību? Nav taču nekāda riska. Pats sliktākais, kas var gadīties, ir uz kādu laiciņu aizsmakt balss vai nosmērēties rokas, skribelējot laikrakstam raksteli. Tas taču nav tas pats, kas cīņu laikā Rūras baseinā organizēt, teiksim, tiltu spridzināšanu.

Ja tā labi padomā, tad nepavisam nav grūti saprast, kāpēc pēdējo gadu laikā noteiktas aprindas Vācijas un Itālijas attiecību smaguma centru cenšas novirzīt tikai uz Dienvidtiroli.

Ebreji un Habsburgu leģitimisti ir ārkārtīgi ieinteresēti, lai traucētu tādai Vācijas ārpolitikai, kura kādā jaukā dienā var novest pie brīvas vācu valsts atdzimšanas. Visa trokšņošana ap Dienvidtiroli notiek ne jau tādēļ, ka to ļoti mīl; šī trokšņošana Dienvidtirolei neko nepalīdz, tā tikai nodara ļaunumu; tas notiek tikai aiz bailēm, lai Vācija un Itālija nenoslēgtu draudzības līgumu.

Melīguma un aukstasinības šiem kungiem ir pietiekami, lai, spītējot acīm redzamām sakarībām, nekaunīgā veidā sāktu apgalvot, ka Dienvidtiroli esam "nodevuši" tieši mēs.

Šiem kungiem ir jāpasaka tieši acīs: Dienvidtiroli nodeva tie vācieši, kas 1914. -1918. gadā, būdami veseli, nebija frontē un tādējādi neatdeva visus savus spēkus tēvzemes aizstāvībai. Ievērojiet to, tas ir, pirmkārt!

Dienvidtiroli nodeva tie, kas visus šos gadus neuzskatīja par savu pienākumu veltīt visus spēkus valsts kā vienota veseluma nostiprināšanai, tautas gribas nostiprināšanai, lai tā varētu novest karu līdz galam par katru cenu. Ievērojiet to, tas ir, otrkārt!

Dienvidtiroli nodeva tie, kas palīdzēja revolūcijai gan tieši, gan arī netieši, gļēvulīgi paciešot, un tādējādi atņemot mums vienīgo ieroci, kas varēja glābt Dienvidtiroli. Ievērojiet to, tas ir, treškārt!

Dienvidtiroli nodeva tie, kuru partijas un piekritēji parakstīja apkaunojošos Versaļas un Senžermēnas "miera" līgumus. Ievērojiet to, tas ir, ceturtkārt!

Jā, kungi, jūs kvēlo protestu drosmīgie organizētāji, viss ir tieši tā un ne citādi!

Tagad vados tikai no saprātīgas atziņas, ka atrautās provinces nav atgūstamas ar parlamenta pļāpu daiļrunību, tās var atgūt tikai ar asu zobenu, t.i., asiņainā karā.

Šobrīd nemaz neslēpju savas domas par to, ka Dienvidtirole nav atgūstama ar kara palīdzību. Vēl vairāk. Es būtu pret tādu karu, jo esmu pārliecināts, ka šī viena jautājuma dēļ neizdosies vācu tautā radīt to kvēlo nacionālo pacēlumu, bez kura ne par kādu uzvaru nevar būt ne runas. Vienmēr esmu uzskatījis un uzskatu arī tagad, ka gadījumā, ja mums nāksies liet asinis, būtu noziegums to darīt 200 tūkstošu vāciešu     vārdā, ja tepat blakus svešzemju jūgā smok 7 miljoni vāciešu, un Āfrikas nēģercilšu ordas indē vācu tautas asinis.

Ja vācu nācija grib likvidēt tai Eiropā draudošās iznīcināšanas briesmas, tā nedrīkst pieļaut pirmskara laika kļūdas un iemantot sev ienaidniekus. Nē, tai skaidri jāapzinās, kurš no pretiniekiem ir visbīstamākais, un jākoncentrē visi spēki, lai dotu triecienu šim pretiniekam. Mūsu tautas nākamās paaudzes mūs nenosodīs, ja šo uzvaru varēsim gūt tikai, nesot zināmus upurus citos punktos. Jo spožāki būs gūtie panākumi, jo nākamās paaudzes labāk sapratīs un novērtēs mūsu varoņdarbu, tās izpratīs, ka esam rīkojušies tā un ne citādi ārkārtīgas nepieciešamības spiesti un pēc ilgām pārdomām.