Mana Cīņa

Kad 1919. gadā vācu tautai tika uzspiests laupīšanas miera līgums, bija cerība, ka tieši šis verdziskais līgums no visas vācu nācijas krūtīm liks izlauzties vienotam protesta kliedzienam un prasībām pēc brīvības. Vēsturē ir noticis tā, ka miera līgumi, kas pātagas cirtieniem līdzīgi šaustīja uzvarētās tautas plecus, kļuva par signālu celšanās sākumam.

Cik daudz gan šajā ziņā varējām panākt no Versaļā noslēgtā laupīšanas līguma!

Vai gan Vācijas valdība, kas būtu šī nosaukuma cienīga, nebūtu pratusi no šī nedzirdēti apkaunojošā un ārkārtīgā izspiešanas līguma izkaldināt cīņas ieroci, lai dotos uzbrukumā pretiniekam, un uzjundīt nacionālās kaislības līdz baltkvēlei? Vai gan patiešām ģeniāla propaganda nebūtu spējusi izmantot šī līguma sadistisko cietsirdību, lai lauztu savas tautas vienaldzību un radītu sašutumu, bet pēc tam šo vispārējo sašutumu pārvērstu īstā pret laupītājiem vērstā trakumā?

Katrs Versaļas līguma punkts bija sistemātiski jāizskaidro visplašākajiem tautas slāņiem. Mums bija jāpanāk, lai 60 miljoni vāciešu — vīri un sievas, pieaugušie un bērni — visi kā viens savās sirdīs sajustu kaunu par šo līgumu. Mums bija jāpanāk, lai visi šie 60 miljoni līdz sirds dziļumiem ienīstu šo laupīšanas līgumu, lai šis degošais naids norūdītu tautas gribu un koncentrētu vienā kopīgā prasībā: dodiet mums atkal ieročus!

Tā un tikai tā mums bija jāizmanto šis miera līgums. Jo nekaunīgākas bija šī līguma prasības, jo smagāks bija mums uzliktais jūgs, jo vairāk tas varēja kļūt par vislabākās propagandas ieroci, par līdzekli mūsu nācijā snaudošo nacionālo centienu atmodināšanai.

Protams, šāda propaganda ir iespējama tikai gadījumā, ja mēs būtu pratuši izmantot visu, sākot no bērna ābeces līdz jebkuram laikrakstam, visiem teātriem, kinofilmām, afišu stabiem un kioskiem utt. Ja mēs būtu pratuši absolūti visu izdarīt tā, lai tas kalpotu šai idejai, tad dažādās biedrībās apvienoto margarīna patriotu bailīgā lūgšana "Kungs, dari mūs brīvus!" drīz vien būtu pārvērtusies par patiesi drosmīgiem lozungiem; un mēs būtu panākuši to, ka ikviens vācu zēns vērstos pie Dieva tā Kunga ar kvēlu lūgšanu: "Kungs visaugstākais, dod svētību mūsu ieročiem, esi tik taisnīgs, kāds tu vienmēr esi bijis! Spried pats, vai mēs tagad esam pelnījuši brīvību! Kungs, sūti svētību mūsu cīņai!"

Taču nekas tamlīdzīgs netika izdarīts. Mēs iemanījāmies to visu palaist garām.

Tagad vēl brīnās, ka mūsu tauta nav tāda, kāda tā varēja un kādai tai vajadzēja būt.

Un tagad vēl vaimanā, ka visa pasaule uzskata mūs par vergiem, paklausīgiem suņiem, kas pateicībā laiza roku, ar kuru tiem tikko sita.

Mēs, protams, atzīstam, ka pašreizējā vācu tautas uzvedība ļoti traucē saskatīt Vācijā vērtīgu sabiedroto. Bet daudz lielākā mērā šo attieksmi veicina mūsu valdību kaunpilnā rīcība. Ja pēc astoņiem ārkārtīgi smaga jūga gadiem mūsu tautā ir palicis tik maz brīvības gribas, pie tā pirmām kārtām vainīga ir valdību samaitātība.

īstenot aktīvu ārpolitiku un atrast vērtīgus sabiedrotos varēsim tikai tad, kad aiz robežām sāks citādi novērtēt mūsu tautas īpašības. Bet vēl vairāk ir nepieciešams, lai mums beidzot parādītos valdība, kas sevi uzskatīs nevis par citu valstu dienestnieci, nevis par nodevu savācēju no savas tautas, bet gan par nacionālās sirdsapziņas heroldu.

Kad vācu tautai izdosies izveidot valdību, kura par savu misiju uzskatīs tieši to, vairs nebūs vajadzīgi seši gadi, lai valsts drosmīgā ārpolitika varētu balstīties uz tādas drošsirdīgas tautas gribu, kas gatava cīņai par savu brīvību.

* * *