Mana Cīņa

Klaigājot un protestējot pret piecām vai pat desmit valstīm reizē, pie mums aizmirst to, ka visi fiziskie un garīgie spēki ir jāsakoncentrē, lai dotu mūsu niknākajam ienaidniekam triecienu cieši sirdī. Šādi rīkodamies, mēs tikai zaudējam iespēju noslēgt to savienību, kāda mums ir nepieciešama, lai kādreiz norēķinātos ar visnolādētāko ienaidnieku.

Ari šajā ziņā nacionālsociālistiskajai kustībai ir jāuzņemas noteikta misija. Mums jāiemāca tautai neieslīgt sīkumos un koncentrēties uz galveno, nesadrumstalot spēkus otršķirīgām lietām un nekad neaizmirst, ka pašlaik mērķis ir cīņa par mūsu tautas kailo dzīvību un mūsu vienīgais ienaidnieks šobrīd ir tā lielvalsts, kas atņem mums pat tiesības uz eksistenci.

Daudz kas mūs, protams, sarūgtina līdz dvēseles dziļumiem, taču tas vēl nav iemesls, lai zaudētu aukstasinību un, bezjēdzīgi klaigājot, strīdētos ar visu pasauli tā vietā, lai visus spēkus koncentrētu pret visnāvīgāko ienaidnieku.

Galu galā vācu tautai vispār nav nekādu morālu tiesību žēloties par citu valstu uzvedību, iekams tā nav saukusi uz tiesu pašas noziedzniekus, kas pārdod un nodod mūsu dzimteni. No tālienes zākāt Angliju, Itāliju utt. ir galīgi nenopietni, ja mēs tajā pašā laikā ļaujam brīvi rīkoties neliešiem, kas par 30 sudraba grašiem pārdevušies ienaidniekam, neliešiem, kuri savulaik iestājās naidīgās propagandas dienestā, palīdzēja izsist mums no rokām ieročus un salauzt paralizētās tautas morālo mugurkaulu.

Pretinieks dara tikai to, ko no viņa var gaidīt. Viņa uzvedībai un rīcībai vajadzētu kalpot mums vienīgi par mācību.

Kas savos uzskatos nevēlas pacelties šādā līmenī, tam mēs iesakām piekrist vismaz šai pēdējai atziņai: tādā gadījumā mums neatliek nekas cits kā pilnīgi atteikties no visa, jo jebkāda savienību politika nākotnē kļūst neiespējama. Ja mēs nevaram noslēgt savienību ar Angliju tāpēc, ka tā sagrābusi mūsu kolonijas, ja mēs nevaram iet roku rokā ar Itāliju tāpēc, ka tai pieder Dienvidtirole, ja mēs ar Poliju un Čehoslovākiju vispār nevaram noslēgt nekādu savienību, tad Eiropā vairs nav citu valstu, ja neskaitām Franciju, kura tomēr, uzdrošināsimies atgādināt, ari nozaga mums Elzasu un Lotringu.

Diezin vai ir jāšaubās, ka tāda politika vācu lautai nebūt nav derīga. Jāšaubās ir tikai par vienu: kas tie ir par cilvēkiem, kas sludina šādu politiku, — vientieši, aprobežoti ļautiņi vai rūdīti blēži?

Tā kā runa ir par vadītājiem un vadoņiem, man vienmēr šķiet, ka šie kungi pieder pēdējai nosaukto ļaužu sugai.

Tātad, cik vien tālu var paredzēt cilvēka prāts, ir pilnīgi iespējams panākt, lai naidīgo tautu noskaņojums mainās mums par labu, jo šo tautu patiesās intereses ir līdzīgas mūsējām. Taču ir nepieciešams, lai, pirmkārt, mūsu pašu valsts izrādītu nopietnu gribu cīnīties par savu pastāvēšanu un iegūtu vērtīga sabiedrotā īpašības; otrkārt, jāizbeidz pasniegt šīm tautām materiāls, kas vēršas pret mums pašiem, un tādēļ ir jālikvidē pašu kļūdas un vēl jo vairāk noziedzīgā rīcība pašu nometnē.

* * *

Visgrūtāk ir atbildēt uz trešo jautājumu.

Vai vispār ir iedomājams, ka angļu vai itāļu nācijas patieso interešu pārstāvji varētu īstenot savu gribu pretēji ebreju — tautiskas un nacionālas valsts nāvīgāko ienaidnieku — gribai?

Vai, piemēram, britu tradicionālās valsts mākslas spēks varēs salauzt ebreju ietekmi, vai nē?

Atbildēt uz šo jautājumu, kā jau teicu, ir ļoti grūti. Šīs problēmas risinājums ir atkarīgs no pārāk daudziem faktoriem, lai varētu tūlīt dot noteiktu atbildi. Attiecībā uz vienu valsti katrā gadījumā varam teikt, ka tā ir ļoti stabila, kalpo vienīgi savas nācijas interesēm un nekādai ebreju ietekmei neizdosies pārvarēt tās tendences, kuras ir šīs valsts politiska nepieciešamība. Es domāju par Itāliju.

Cīņa, kuru fašistiskā Itālija pašlaik, lai arī neapzināti (es gan domāju, ka pilnīgi apzināti) izcīna pret trim galvenajiem ebreju ietekmes ieročiem, ir garantija, ka Itālijai izdosies, lai arī pa aplinkus ceļiem, izraut indes zobus ebreju spēkam, kas cenšas pacelties pāri visām valstīm. Itālijas valdība aizliedza frankmasonu slepenās biedrības, tā vajā presi, kura grib pacelties pāri nācijai, un noteikti pārtrauca jebkuru internacionālā marksisma ietekmi. Turklāt Itālijas valdība konsekventi nostiprina fašistisko pārvaldes veidu. Lūk, tādēļ nedrīkst šaubīties par to, ka Itālijas valdība nepadosies ebreju pasaules hidras šņākšanai un jo tālāk, jo vairāk vadīsies vienīgi no itāļu nācijas interesēm.

Grūtāk ir ar Angliju. Šajā "visbrīvākās demokrātijas" valstī ebreji vēl pa aplinkus ceļiem neierobežoti diktē sabiedriskajai domai savu gribu. Tomēr arī Anglijā jau varam saskatīt nerimstošu cīņu starp īstenu britu valsts interešu pārstāvjiem, no vienas puses, un ebreju pasaules diktatūras aizstāvjiem, no otras puses.

Tas, cik asas bieži vien ir šis pretrunas, pirmo reizi parādījās pēc kara: tik dažādas bija pozīcijas Japānas jautājumā, kādas aizstāvēja Anglijas valdība, no vienas puses, un Anglijas prese, no otras puses.