Mana Cīņa

Pietiekami daudz raižu mums sagādāja pirmskara vācu ārējā politika, kas visādi centās izvairīties no aktīviem uzbrukumiem un aprobežojās tikai ar aizsardzības līgumu slēgšanu. Turklāt tas tika darīts ar sevi jau pārdzīvojušām valstīm, kas vēsturiskā nozīmē bija kļuvušas par pensio­nārēm. Ne mūsu savienība ar Austriju, ne arī ar Turciju nebija nekāda patīkamā. Visvarenākās militārās un industriālās valstis sistemātiski ga­tavoja pret mums uzbrukumam paredzētu savienību, bet mēs ap sevi pulcējām vienīgi novecojušas impotentas valstis, kas skaidri lemtas iznī­cībai, un ar šīm grabažām gribējām doties cīņā pret pasaules koalīciju. Par šo ārkārtīgo mūsu ārējās politikas kļūdu Vācijai nācās maksāt dārgu cenu. Bet acīmredzot mūsu neglābjamajiem fantazētājiem šī cena šķiet pārāk zema, un tie ir gatavi atkal izdarīt to pašu kļūdu, par kuru šobrīd nāktos maksāt vēl dārgāk. Mēģinājums ar "apspiesto nāciju savienības" palīdzību doties kaujā pret visvarenajiem uzvarētājiem būtu ne vien smieklīgs, bet arī pazudinošs. Tas būtu pazudinošs tāpēc, ka atkal novērstu vācu tautu no reālajām iespējām, un mēs savu uzmanību koncentrētu uz neauglīgām cerībām un fantastiskām ilūzijām. Mūsdienu vācietis patiešām ir līdzīgs slīcējam, kas ķeras pie salmiņa. Nereti tas attiecas pat uz ļoti izglītotiem cilvēkiem. Kā tikai kaut kur parādās kāda malduguntiņa, tā šie cilvēki tūlīt saista ar to visas cerības un ar visiem spēkiem cenšas panākt šo fantomu. Vienalga, vai tā ir "apspiesto nāciju savienība", Tautu savienība, vai kāds cits fantastisks atklājums, pie mums noteikti atradīsies tūkstošiem ticīgu dvēseļu, kas cerēs uz šo fantāziju piepildīšanos.

Arvien vēl atceros, cik bērnišķīgas, pilnīgi neizprotamas cerības 1920. - 1921. gadā tautiskajās aprindās radās sakarā ar to, ka Anglija, lūk, ir it kā milzīgas katastrofas priekšā Indijā. Un kas stāstīja šīs pasakas? Pirmie aziātu šarlatāni, kas patrāpījās ceļā? Lai tie būtu bijuši arī īstie "cīnītāji par Indijas brīvību", tik un tā nevar ticēt šiem pa Eiropu klejojušajiem indiešu ceļotājiem! Tomēr šiem šarlatāniem izdevās pārliecināt visumā diezgan prātīgus cilvēkus, ka Indijā, kurai ir tik milzīga nozīme britu kundzības pastāvēšanā, Angliju gaida pilnīgs krahs. Cilvēki tic tam, kam viņi grib ticēt. Mūsu tautvāciešiem pat neienāca prātā, ka vienīgi šī vēlēšanās ir viņu ticības avots.

Cilvēki nesaprata, cik muļķīgas ir šīs cerības. Saistot sagrāvi Indijā ar iespējamo Anglijas kundzības bojāeju, cilvēki tikai pierādīja, cik milzīga nozīme Indijai patiešām ir Anglijas dzīvē. Un, ja tā ir — un tā tas patiešām arī ir — tad taču ir skaidrs, ka arī paši angļi labi saprot Indijas nozīmi. Šajā ziņā viņi ir ne mazāk atjautīgi kā mūsu tautvāciskie gaišreģi. Ir taču pavisam bērnišķīgi uzskatīt, ka Anglijā nesaprot, cik liela nozīme britu pasaules kundzības pastāvēšanā ir Indijas karalistei. Vajag pilnīgi aizmirst visas pasaules kara mācības, absolūti neizprast anglosakšu nācijas īsto raksturu, lai kaut uz brīdi iedomātos, ka Anglija tā arī izlaidīs no savām rokām Indiju un neizmantos visradikālākos līdzekļus, lai saglabātu savu kundzību. Šai pasaciņai noticējušie cilvēki ir tikai pierādījuši, ka viņiem nav ne mazākā priekšstata, kā Anglija prot iesūkties visās Indijas karalistes porās. Anglija varētu pazaudēt Indiju vai nu tad, ja angļu administrācija Indijā pati sevi sāktu pakļaut rasu deģenerācijai (par ko pašreiz Indijā nevar būt ne runas), vai arī, ja Anglija ciestu sakāvi karā ar kādu par sevi varenāku pretinieku. Bet nevar būt ne runas par to, ka Anglijas varu Indijā varētu gāzt paši indiešu dumpinieki. Mēs, vācieši, šķiet, varējām pietiekami labi pārliecināties, cik grūti ir tikt galā ar Angliju. Es kā ģermānis vienmēr redzēšu Indiju labāk Anglijas nekā citas valsts pakļautībā.

Tikpat nenopietnas ir cerības uz mītisko sacelšanos Ēģiptē. Vācu muļķīši, protams, var labpatikā berzēt plaukstas, mierinot sevi ar cerību, ka tā saucamais ēģiptiešu "svētais karš" atbrīvos mūs no nepieciešamības ziedot pašiem savas asinis; vajag taču godīgi atzīt, ka visās šajās gļēvulīgajās spekulācijās runa ir tieši par šāda rakstura cerībām. Īstenībā tāds svētais karš tiks nežēlīgi apspiests angļu ložmetēju krustugunīs un brizantbumbu sprādzienos.

Būtu muļķīgi patiešām rēķināties ar to, ka koalīcija, kurā ietilps vieni vienīgi kropļi, jebkad spēs gāzt visvarenāko valsti, kas pilna apņēmības cīnīties par savu kundzību līdz pēdējai asins lāsei. Ari pats esmu tautisks cilvēks un tieši tādēļ labi zinu, cik milzīga nozīme ir rasei. Jau tādēļ vien neticu, ka šīs tā saucamās "apspiestās nācijas", kas pieder pie zemākām rasēm, varētu pieveikt Angliju. Un jau šī iemesla dēļ vien nevēlos, ka mūsu tauta saista savu likteni ar "apspiesto nāciju" likteni.