Mana Cīņa

Pats par sevi saprotams, ka ebreji pretojas un ļoti enerģiski pretosies šādai politikai. Ebreji labāk par visiem citiem apzinās, ko viņiem nozīmētu šāda mūsu politika. Šķiet, ka pietiek jau ar šo faktu, lai visi patiesi nacionāli noskaņoti vācieši saprastu, ka mūsu ierosinātā orientācija ir pareiza. Par nožēlošanu, dzīvē mēs redzam tieši pretējo. Ne tikai vācu nacionālu, bet arī tautiskajās aprindās šāda austrumu politikas ideja sastop vissīvāko pretestību. Turklāt parasti mīl atsaukties uz Bismarku. Traucē Bismarka garu, lai aizstāvētu politiku, kura ir galīgi aplama un ārkārtīgi kaitīga vācu tautas liktenim. Mums saka, ka Bismarks savulaik piešķīris lielu nozīmi tam, lai saglabātu labas attiecības ar Krieviju. Līdz zināmai robežai tā ir taisnība. Tomēr tiek aizmirsts tas, ka tikpat lielu nozīmi Bismarks piešķīra labām attiecībām, piemēram, ar Itāliju; un savulaik šis pats Bismarks pat izveidoja savienību ar Itāliju, lai izdarītu stiprāku spiedienu uz Austriju. No tā taču nav jāsecina, ka arī mums tagad jāturpina tāda politika.

Protams, mums atbildēs: jā, mēs nevaram atkārtot tādu politiku, "jo mūsdienu Itālija nav Bismarka laika Itālija". Taisnība! Bet, cienītie kungi, atļaujiet atgādināt: ari mūsdienu Krievija vairs nav tāda, kāda tā bija Bismarka laikā! Bismarkam nekad pat prātā nenāca kādu taktikas gājienu iemūžināt uz visiem laikiem. Viņš bija ļoti liels meistars, ja ātri vajadzēja izmantot mainīgas situācijas. Tāpēc ir jājautā nevis "Kā toreiz rīkojās Bismarks?", bet gan — "Kā Bismarks rīkotos tagad?" Šādi formulējot problēmu, būs viegli rast atbildi. Bismarks, ar viņam tik raksturīgo politisko tālredzību, nekad nesaistītu Vācijas likteni ar kādas nenovēršamai bojāejai lemtas valsts likteni.

Neaizmirsīsim arī, ka savulaik Bismarks ar ļoti dalītām jūtām uzņēma Vācijas pirmos soļus koloniālās un tirdzniecības politikas ceļā.

Daudz tuvāka sirdij Bismarkam bija viņa izveidotās impērijas iekšējā konsolidācija un nostiprināšana. Tas bija noteicējs apstāklis, kāpēc viņš apsveica tuvināšanos Krievijai, kas solīja nodrošināt aizmuguri un atraisīt rokas attiecībā uz rietumiem. Tas, kas toreiz Vācijai bija noderīgs, tagad nestu tikai ļaunumu.

Jau 1920. - 1921. gadā, kad jaunā nacionālsociālistiskā kustība tikai sāka nostiprināties, vietumis jau sāka saprast, ka tieši mēs būsim tie, kas pratīs organizēt vācu tautas nacionālās atbrīvošanās kustību, un līdz ar to sāka nākt piedāvājumi noslēgt savienību ar citu valstu atbrīvošanās kustībām. Šis plāns pilnīgi atbilda tolaik izplatītajai propagandai par "apspiesto nāciju savienību". Toreiz runa galvenokārt bija par atsevišķiem Balkānu valstu pārstāvjiem un dažiem Ēģiptes un Indijas politiķiem. Vairumā gadījumu šie politiķi atstāja uzpūtīgu pļāpu iespaidu, aiz viņiem nestāvēja nekāds reāls spēks. Bet vācieši un it īpaši vācu nacionālā nometne aizrautīgi ļāvās šim uzpūsto austrumu slavenību valdzinājumam. Ikvienu Ēģiptes vai Indijas studentu, kurš bija nokļuvis Berlīnē, labprāt uzskatīja par Indijas vai Ēģiptes "pārstāvi". Cilvēki nesaprata, ka lielākoties mums bija darīšana ar personām, kuras neviens nav pilnvarojis noslēgt kaut kādas vienošanās. Līgumiem ar šiem cilvēkiem nevarēja būt nekādas reālas nozīmes jau tāpēc vien, ka aiz viņiem nestāvēja nekāds spēks. Noņemties ar šīm nullēm nozīmēja vienkārši tērēt laiku. Es ļoti noteikti un nepārprotami izteicos pret šādiem izmēģinājumiem. Kaut ari šādas "sarunas" dažreiz vilkās nedēļām ilgi, ne tikai tāpēc tās uzskatīju par pilnīgi neauglīgām. Nebūt nē. Arī tad, ja šie cilvēki patiešām būtu šo nāciju pilnvarotie pārstāvji, šo pasākumu uzskatītu ne tikai par gluži veltīgu, bet par vistiešākā veidā kaitīgu.